lūdzu, acis aizverot ciet

manī iekšējs sastrēgums,
labais cīnās ar ļauno
metu kaunu prom
pārāk ikdiena grēko
un lūdzu
acis aizverot ciet
dūmen's, kas nedūmo bet dzied
vai labi,
ja domas aizklejo, neprasot
kur ļauts tām iet
jau atkal murgi un dejas
pagātne nelaiž prom
tāltālās zemēs
mūzai rokās cipreses zieds ,
tu nāksi, tu nāksi..?
eju uz bezizeju
kur vibrēs pārrautas stīgas
un pakāpieni uz leju..

Neskaties atpakaļ..

kad ceļš
pa kuru iet, izvēlēts
neskaties atpakaļ,
mani soļi droši tevi ved
pār bīstamu aizu..
neskaties lejā,
nereibst lai galva,
dziedi !
vēl soli, vēl soli liec
mierinu un roku turu
ja esmu tas, kuram tu tici
- stiprs un uzticams
viss būs labi..

to, kā vair nav

man viņš jāatgūst,
- tā viņa
līdz asinīm kostām lūpām
čukstēja klusi
un lai mani apsūdz
par nežēlību,
jo citu dzīvi viņa nepazīst,
bez viņa,
ik pa brīdim zaudējot sevi
atkarība mīlestību
nogalina pa pilienam vien..

sāpes,,
grūti atteikties un zaudēt
to, kā vairs nav..

Visam savs noliktais laiks

teici -nesteidzini mani
visam savs noliktais laiks
veldzi dzēris no tavām rokām,
atvērsies zieds, kas snaudis

bet sirdi manu asins balss
uz pusēm lauž , kad stāsti
cik vientuļi naktī
grozies bezmiegā , gaidot rītu
lai sāpes dzītu prom
un skumjas ar prieku jauc
izkliedzot mēmu balsi
manu vārdu
cik skumji, ka tumsa kā glābiņs
lai neredz, ka raudi

sāpes rimstas, klusi klusi
ar mani tu runā ..
katra diena un nakts
ceļojums
Laikā un Telpā
nu smejies tu -
domas no tāluma lasi..

smeldzīgi vijole skan

manā istabā smeldzīgi vijole skan
sarauta stīga - dvēsele mana raud
par velti prasi, lai rimstos
viss miris, viss zudis
zudis miers un nemiers
stāvu spoguļa otrā pusē
ēnas kļaujas klāt un sarunājas
nāc, nāc
izstieptās rokās gaismu turu
tās asinis lāses karstas
no sirds, kas pagurusi
lūdzot, lai ticēt sāc
ka tikai
varavīksne un rokas tavas siltas
ļauj cerībai dzīvot ..

sirds kad notic

kad grūti, ne blakus būt
vienu soli priekšā, lai nesajūt
smagumu pleci..
ar vieglu elpu
sirds kad notic, līdzi saukt
rasa vai putekļains ceļš
viss vienalga,
rīts kad tumsu lauž
asaras notraukt no vaiga
iet līdz, kaut uz pasaules malu
tā ir..
viss ir it kā senāk
dienas nomaina dienu
pat ceļš, ko ej
ierasts un nelīdzens kā vienmēr
bet tu priecīgi smej
viss kļuvis mirdzošs un īsts
zvaigznes naktīs mirdz spožāk
un tu gaisu velc krūtīs
ar citu sparu,jo jūties laimīgs..
jā.. tā notiek

kur mieru rast..

kā zvērs viņš mežā ilgi tramdīts
kur mieru rast, kur neatrast
ja skumjas,
liedz tam meklēt patvērumu,
kur ilgus gadus nesaprasts
ir klejojis pa aizmirstības pļavām
bet ilgojies pēc siltām mājām
kur viņu uzklausītu kāds
un mīlestību, kas no jauna dzimst
tam nenosargāt
kā kokiem lapas rudenī
kad vējš tā zarus, garām skrienot, plēš
un svecei liesmu trīsošu
ja plaukstās nesargātu – dzēš..

smaids, ko sev veltu

smaids, ko sev veltu
maize, uz galda ko likt
sāpe, ja arī tāda būtu
vēl debesīs nesāk snigt

maigums izčaukst birušās lapās
rūgtums kā inde asinīs krājas
nedzīvās dzīslās, vēl vietām zaļās
nosalusi- vienā naktī pasaule mainās

īstu , ne maitātu bez gala
dzīvi gribas,
man sirds vēl tic un cer
paradīzi atrast vēl uz zemes
ne pakārtam tilta margās
kad stiklains skats
un smaids sejā –
smaids, ko sev veltu..

es biju tik tuvu..

es biju tik tuvu..
domāju - garām aiziet nesanāks
bet nāve stāvēja blakus
pie atvērta loga, piektajā stāvā
labāk beigtam, ja klusēt
pelēkas debesis izbrist
brīžiem liekas –pietiek
neticība tik liela
asarās savu augumu pret akmeņiem triekt
un neskumt, ja sapņi -tik lieli
mirst, nespējot dzīvot
vai varu sev to liegt
ja nespēju vienaldzīgi noraudzīties
kā mīlestība
pa ielām klīst,
un sirdi manu nevar piepildīt

uz kļavas lapas rakstīs vārds

uz kļavas lapas rakstīs vārds
un kastanis, kas rokas silda
ak, neprasi.. kādēļ
šis rīts
vēl nepazīts
ar katru mirkli mīļāks šķiet
un vārds, kam vārda nav..
vien sajūta –
es tevi dzirdu, redzu,
jūtu..

ja saliktu starus

ja saliktu starus
plašumā debeszilā
lauztu un varavīksne -svešā
kaut paradīze -tomēr vīstu
neciešu un ne -saucu
ieraktos smiltīs -sagaidot
mans ne kas īsts- reiz jau bijis
asinīs saindēts lāsts -
tek tik strauji , iegūstot sirdi
aiz ēnām un spoguļa
pārāk nepazīstams un tāpēc nīstams
uz to jauno -ne, bet īsto dzīvi

šodien nesaukšu

šodien nesaukšu
vēl nesaukšu tevi līdz
man ceļš līdz pusei jānoiet
tas ceļš, ko pretī man nāc

kas viegli nācis, lai viegli iet
ne noturēt sevī
gribu.. baidos pieiet tik tuvu
kad sevis sāk trūkt

pa lietu , caur saules stariem
ar prieku, kas mijās ar skumjām
un varavīksni, sapņos austu
es jūtu ..tu nāc..

klusums un tumsa nomierina
ir silti..

brīvība jūtās un domās..

strupceļā mani domas dzen
nav labi kā vakar
eju ārā, pa ceļu dodos
projām, projām no cilvēkiem
vai pamanīs
kāds, ka manis vairs nav
vienalga..
tā mīlestība dziest un uzliesmo
no jauna
kā skals vai kā svece tumsā
bet ko lai dara
ja vienaldzīgs kļuvis
ir mans rīts..eju prom
brīvība jūtās un domās..

Krāsas varavīksnē

domas gaišas uz akmens klona
kā rasots palags ,
kā spalva raupjās smiltīs
vienmēr man līdzās
ieaud vārdu savās sapņu stīgās
acis lai pierod, robežas zūd
ar krāsām septiņām,
izjūtām maigām, es klausos tevī
kā elpo un Laiku skaiti
mana mīļākā krāsa
ir, ka tu man tici
un tāpēc es piederu tev..

rokas tavas uz debesīm lūdz

varbūt vieglāk man kļūs
ja sāpes nejutīšu
un domās tuvāk būšu
ja mīlestību
caur naktij nesīšu sev līdz
ja putekļos un ziedu smaržās
savu neticību
ar lietus lāsēm izliet spēšu
un to, ka reizēm sāp,
ka maigums slēpts aiz biezām sienām
ticu, kādreiz viņas grūs
un es sasidīšu
tavas rokas, kas uz debesīm lūdz

piespiedis vaigu rasainam logam

piespiedis vaigu rasainam logam
jūtu, tas skumst
par dienu,
par bezgala tālo
un par dienām, kas nenāks vairs
eju laukā un kastaņus lasu
duras rokās, bet to nav žēl
prasu - vai tiksimies,
ja pasaulē plašā kaisīti mēs
vienu sauli, spožu kā rasu
mīlam..bet ūdens malka man nav ko dot
vien savā sirdī varu glabāt
kā kastani plaukstā samīļot..

tavās rokās

tavās rokās kastani lieku
maza pukstoša sirds
tikai tu saproti, ko es daru
apkārt smilgas, ilgas
kā gliemežvākā
apslēptas un no citu acīm
es klusēju,
pukst maza kastaņa sirds..

es veru durvis pēc durvīm

es veru durvis pēc durvīm,
atbildes nav
ilūzijas kā slāpes
es dzeru un atgriezties baidos
kur manis vairs nav
pergaments dzisis
domas,kas prātā
ar greiziem burtiem
nesalasīt,projām klīst
ja vien nepazīsti
un vari glābt..

būt var klusuma par daudz

būt var klusuma par daudz
- tik dziļš un skaļs,
pateikta vārda..
kad gail dzisušas ogles
uz marmora balta
un sāp
vēl neizteikta mīlestība,
klīst kas neatpazīta
pasaulē svešā, saltā,
pa takām es eju un buros
pūzdams oglēs elpu
uz plaukstām,
kuries, kuries.. topi dzīva!!
lai liesmas nāk un plosa
manu aizmirsto miesu
uzliesmosi..
sakurtos sārtos..
dzīva..!!

..tik daudz

..tik daudz
ka neaptverams
kā to gan atdot var
ja vienā ziedā, dusošā un maigā
ir visa patiesība dzīva
kā ievas zieds es reibdams ļaujos
pie tavām kājām klusi vīst
un neatļaujos
kaut tikai domās tevi noglāstīt
kā sargājot ko svētu
kas mūsu starpā mīt..

es dzirdu atbalsis, kā grieze

es dzirdu atbalsis, kā grieze
kas sauc un rāda ceļu
lai kurp ietu, naktī klusi
uz manu pusi ceļi ved
un izmisusi, kā bez elpas
sildi rokas
stāsti, un es klausos
kā klusi rūtīs lāses sit
un balss, ko nepazīstu
spēj mani noburt
klusumā sit sirds tik skaļi
kas zin, vai tava, mana
nenoteiktā ritmā
līdz izgaist nakts, vien tavas rokas
vēl mani meklēt steidz
pirms padebešos rīts jau mostas
un nakts, kā glābēja mūs sveic..

es redzu, kā miegā smaidi

es redzu, kā miegā smaidi
un pagalvī rokas liec
kaisle pil no pirkstiem
uz ādas..
kā degoša tāss
uzliesmo un degs vēl ilgi
vārds, nācis no lūpām
ar teiksmainu svelmi dvests
ārdās, kā vilnis, kam sasniedzams krasts
sirds mana krūtīs
pēc desmit un tūkstoš mirkļiem
kā debesis, kurām robežu nav
dvēsele redz
Tevi tuvu
kā ziedu, pilnu ar rasu
un vēju, kas garām trauc
ar dziesmu, ko sadzirdēt ļauts
tikai mums diviem..

būs jau labi..

kad rudenī, lietainā dienā
uz krustiem vel gliemezis māju
nerunāju
manī atnācis klusums
es neticu cilvēku vārdiem
lai ar' tie sola laimi
glaimi
ir visīstākās narkotikas
es ticu tik patiesi īstiem
tiem mirkļiem,ko nosargāji
kad nosalis lūkojos tevī
teici -būs jau labi..

es saku .. bet negantnieks vējš

es saku .. bet negantnieks vējš
vārdus aprauj un projām nes
šūpolēs kaķēns, kam acīs miegs
kad apmaldījies
domājot sapņus,
uz māju iet,
tur lievenis augsts
spilvens mīksts, uz kura snaust
un nejūtas lieks tur neviens
bet es..?
kā pavediens - tur kamola iekšā
labi, es pacietīšos..

lai-kā zied pienenes

lai-kā zied pienenes
vai ceriņi zili
atmiņas ved uz pili
-manu iedomu pļavu
kur ziedi -raud
asaru lāses mirkli dzīvo,
sadegot.
skatienā tavā izbrīna glāsti
kur paliek,
kur bija un iestājas vēsums
kā ziedi bez smaržas un ērkšķiem
-parodija
sirds bez pukstiem,rokas bez glāsta
mežs bez skaņām, kur paglābt
nemieru savu
- ieelpa, izelpa - tā vienmēr
kā viļņi neļauj būt mierā
būt pašam, ja vien tu vēlies
ko īstu..

izkausēts uz leju velk svins

izkausēts uz leju velk svins
piepilda acis un domas
kāpēc, kāpēc, kāpēc?
dejojot valsi 5mm no grīdas,
- pārāk priecājos
ar mani notiek , notiek tā
meloju vakar un rīt
- ietekmēt nespējot negatīvais
un kā vēl..!!
sirds vairs ne sava , negribas to
domas ne manas, joņo
zibens šautras met jūrā
skaisti! kā kurkuls pa vidu
pa dzīvi peldos
kuļot sviestā..mans negudrais prāts
grib redzēt tik labu
kur redzēt nav it nekā..
ja aizgriežos, saki –neklausos vairs
es neatbildu – nav jau
ko var vērst par labu
jo – nav jau nekā..

neskaitīju.. es tikai skrēju

neskaitīju.. es tikai skrēju
ar vēju,
kas tramīgiem smiekliem
bez bēdas koku pazarēs
visam pieskaroties
ar burvju otu,
vai tu ko teici?..es nedzirdēju,
biju pļavās, kur tūkstošiem
margrietiņu saules apžilbina
un es grimu un degu tavās skavās
zaudējot laiku un sevi..
vai par daudz..?
- nē, viss tikai sākas..

Tu staigā apkārt

Tu staigā apkārt
Bet es greizsirdīgs raugos
Uz durvīm, kas aizslēgtas
Un vienos punos
manas uzticēšanās dvēseles augums
Palos un izsīkumā
Kā pa slapju zāli
Noskumis kaķēns viens pats
Aizsietām acīm durvīs laužos
Skrāpējot , aplaužot nagus
Reizēm mēģinot pielabināt
tavu neprātu, savu brīvību mainīt
To nomest kā vecu ādu
Vakardiena mani vairs nemierina
Pa aizsnigušu pļavu nākšu,
Peļķes būs izbristas, rokas sadzijušas
aizlauzts asteres zieds
un atbrīvota paļāvība..

Tu raudi..? nevajag..

istabā tavā

istabā tavā
viss kārtīgs un tīrs
mākslīgie ziedi vāzēs
spriedumi loģiski, pareizi vārdi
pat puteklim nav kur krist
sniegbaltas servīzes, kristāla glāzes
kā reklāmā skaists, ne dzīvs
bet es gribu baudīt
ja sviedri, tad tā lai smaržo
ja sāp, tad lai asaru jūra
un asinis vāras, ja dusmas
bet tu jau gribi, kā labāk
ar glanci
tik sāp vēl vairāk,
ja dēmoni iekšā demolē,
bet sejā redz smaidu..

esam tikušies

esam tikušies ,
lai iepazītu
un no tuvuma raugoties,
mānām sevi, nemanot horizontu
neprotam un protam izlikties
vieglāk acis nodurt uz zemi
uz sauli grūtāk – sāp,
par rasu
un par pelniem plaukstā,
ne par atdzimšanu
un par ko vairāk,
grūti noskatīties, cik viegli
daudzi aizpeld pa straumi
sev nejautājot, kādēļ..
..tā strauts, laužot sev ceļu
līkumu līkumus met
līdz par krāčainu upi
un nevaldāmu..

..liekas, kļūdās

..liekas, kļūdās
tie, teic mani kas pazīstam,
reizēm brīnos..
kā zīmogs uz baltas lapas,
darbi un nedarbi
bet domas? un kur tās klejo?
kā sīpols
vai kārtainā maize..
redz jau to, ko rāda
__________________
kas mani iepazīs
vai vismaz gribēs tikt dziļāk
par vestes spožajām pogām..?

ne vienmēr

ne vienmēr
lietus skumjās mirkst
tā lāses attīra,
dvēseles spogulis ieplīst
šķautnēs dimanta zvaigznes mirdz
tīrs no sāpēm un bailēm
kad viss zaudēts vai gūts
virs bezdibeņa kad solis viens
prasi sev - vai tas grūts..

kā parādos visu mūžu
un neuzzināsi
vai pietika drosmes
ja nesper to vienīgo soli
dzīve melos..bez sirdsapziņas
un drīz tāda jau pašam riebjas,
kā putekļiem klāta glezna pie sienas
dārga(it kā), ko izmest grūti
bet tai pašā laikā -
kam tad to vajag..? mjā..

Mirdz saule, vēji tur dzied

Mirdz saule, vēji tur dzied
Uz nama sliekšņa maigums zied
Un klusa mūzika tur skan
Sirds bikli saka – man, man

Un traucas vēstule bez vārdiem
Vien nemirstīga mīlestība
Neizjusta, nepateikta
Saplosīta liepu zaros

Drīz vairs nesāpēs sirds
Norims un aizies, kā viss
Kas bija, kad pie tā strauta
Vizbules neprātā dega..

Bet bija..

rakstu vārdus

rakstu vārdus
ne uz papīra balta
skaļi nevar
izberu plaukstā
ar elpu skaujot
tiem krāsas vieglas
kā puķuzirnim
spilgtas un maigas
acīs tie raugās un dejo
dejo, mulstot
iemirdzas varavīksnē lāses
sirdī sārtums un vieglums
pa pilei līst un krājas..
salūst - kā krusas pogas
manā rūtainā kreklā
tu jau saproti-
mirdz uz plaukstas..
Mīlestība

Pār virvēs iekārtu laipu

Pār virvēs iekārtu laipu
Pār dūmakā upi klātu
Es eju, skaļi dungojot dziesmu
Kāds pavasaris!
Ceļš vienmēr uz tavu pusi
Vienalga, kurp lai ietu
Ievziedu reibumā
Vai liepās iešalcot vējam
Vai skarbo fjordu klintīs Norvēģijā
Ja sajūtu tavu silto plaukstu savā
Kopā mūs sapnis tur
Un es esmu laimīgs..
Tieši tagad un šobrīd..

Es pateicos, ka esi man

Es pateicos, ka esi man
Kā ūdens lāse svaiga,
Kad slāpst visvairāk..

Kā saules stars tu melnā krēslā
Kad skumju aizā krītu
Un liekas – beidzies stāsts
Tavas rokas glāsts
Spēj atgriezt smaidu..

Kad vīlies dzīvē, projām bēgu
Kā patvērums,
Mans talismans..
Es tevi mīlu..
Es pateicos, ka esi man

akmens sprēgā

akmens sprēgā,
ja saule kā negudra spīd,
ja sānus līdz baltkvēlei karsē
un brīdī, kad negaidi,
kad liekas
-laime vispilnīgāk,
ledainu ūdens šalti triec sejā..
lai nepierodi,
un atgrieztos tur,
kur putekļi smalki,
cits līdzīgs citam un nikni
jo nepiestāv
ja kāds var arī laimīgs būt..

svece izdeg ,parafīns krājas

svece izdeg ,parafīns krājas
uz galda līnijas, apļi un loki
ēnu kumeļi
skrien, it kā varētu
noskriet visātrākos suņus
...neapstājas,
bet es stāvu uz vietas
domas, kā skaidu pa viļņiem mētā
esmu dzīvs, ne svētais
dienās, kad it kā aizā grimstu
liekas, nespēs nekas mani augšup celt
mirklis,satiktu cilvēku smaidi
kā melnās debesīs zibens svītras
manī krājas , gaismojot ceļu
dod enerģiju,
kā fēnikss no pelniem dzimstu
pati labākā, vienīgā, īstā
sākas diena
lai piedotu tiem, kas nesaprot,
kas pāri dara
teikt paldies tiem, kas vēl labu

svece izdeg ,parafīns krājas
uz galda līnijas, apļi un loki
..mājas, mājas
vai šo pasauli varu tā saukt
svece sarunājas
tās liesmā tik dzīvā
ir mans sākums un beigas..

Dzīvot grūti..nedzīvot arī

Dzīvot grūti..nedzīvot arī
Kā pļāvējs, zāli kad griež
viņam vienalga..

kā jūtas zāle, kad ar izkapti griež..?
arī viņai vienalga,
ja saknēs slāpe
pēc dzidruma rūgta

Grūta?
..nu un tad..!
Tā augs tik un tā,
Par spīti!!
Ja arī to nesadzird.
.
spēks slēpjas,
ne vienmēr to redzam..

Nesmejies, nesmejies..

Nesmejies, nesmejies..
enģelis melnais es
Velkot tevi uz leju

Ja būtu viena
Vai kā dzirksteles simtiem
diena
No pelniem uzaustu
.. brīva?

Pasaule..?
nospļauties tai, vai esmu dzīvs
un vai vēl jūtu,
smejos vai raudu..
padarot grūtu
izvēli katrai dienai
..naivums 
Mierinu sevi..tas pāries
Labais, arī ļaunais
ja ļausies,vēl ātrāk
Kā sāpes
Tik nezinu, palīdzēs
zem skropstām Rasa
Pāries, pāries..
rītu jutīsies labāk
Tikai..
ai..pāries, pāries..

jā, bet kas tas ir..?

ak, Dievs, grūti dzejā izkliegt sāpi
dienā, kas raud, viss kļuvis svešs
liesma dziedoša egles zarā
cerības elpa un jūras vējš

pusceļā apstāties, stāvēt un gaidīt
ausīs saule un teiksi -nāc
iepin matos man sarkanas rozes
par rītdienu nedomā, sapņot sāc

maldīties Gaujas rītos ar rasu
tavās acīs kā pērles kas viz
samaksā dārgāko, kas ir dzīvē
domāju - jā, bet kas tas ir..?

vienaldzība klasiskā veidā

vienaldzība klasiskā veidā,
klaunam
birst asaras spožas
megadecibelos
dārd smiekli
bet viņš, nabags, domā par nāvi..
par labākiem laukiem, kur tam veiksies
mīlēs viņu, ne smiesies
nāras zeltainām astēm peldēs
un uzliks tam galvā kroni

..iesilst sirds
steidz apžūt as'ras uz vaiga
kādēļ viņš smaida..?
kādēļ tam acis mirdz?

Tu gāji prom

Tu gāji prom
Viss zudis un vīst
Vizbuļu sirdis zilas uz ceļa
Bet es čukstu – varbūt rīt

Vēl soļus tavus
Rokas siltas jūtu uz kakla
Un skūpstus, skūpstus
Bet tu teici –tāda ir dzīve

Laiks apstājies
Stāv uz vietas un gaida
Pieneņpūkas pa gaisu lido, lido,
Akmeņu krāvums uz sliekšņa

Tu aizgāji
Bet devi man, ko nedeva neviens
Mans dēls, kura acīs mīlestība
To neizdzēst, tā dzīva

piedod, ja nevarēju

piedod, ja nevarēju
pa akmeņiem asiem noklātu ceļu
iet, nesaviebis sāpēs seju
kāpt klintīs
un vēl, ka neticēju
taviem vārdiem, ko todien teici
-rimsties, rimsties
nevar pasauli noiet
trīs dienās, un ar Mīlestību
to mainīt..

paļauties varu uz sevi

..nav draugu man, nav bijis un nebūs
jo vai par draugiem var saukt,
ja nav ar ko kopā uzart lauku,
sēt sēklu, kur puķes plauks?

vien paļauties varu uz sevi
uz spēku, ko ticība dod
ka viss, ko uzsāku - labi
un jāpierod
ka stāsies pretī daudzi
ar runām, ka visa tik maz

ar labunkti

ar labunkti..ar labunakti
un sirds jau pa dzīparu skrien
tik viegli elpot
spārnos var apmaldīties
un es paceļu to vienu
to,kas man pie kājām
šo sapnīti es izsapņošu
neļaušu tam nelaikā projām iet
Tu dzirdi,dzidri tas ieskanas
kā sudrabā kalta krūze
ar rasu pildīta ,neatdzerties
skudras pār muguru skrien
tik brīdi ļauties,lai projām
spožā gaismā..aidurves ēnā
vecmātes lakatā sildīties
kad kājas bij basas,..tas nekas
klēpī siltā ierausties
un laisties augstu padebešos
spārni stipri kur nes..

tā slapjā lietus lāse..

tā slapjā lietus lāse..
tieši pār tavu vaigu
tā man stāsta
par ko tik maigu..
katru nakti
to vien redzu
asaras spožas un lielas
pār vaigiem tev..un tās laistās
varavīksnes krāsās
bet es tās nevaru Tev noslaucīt
vai ar delnu vai pirkstu galiem
es tās uzlasīt un kā pērlītes
uz diega vērt..
Tu zini, kā tevi mīlu
Tu zini,varētu Tu būt tā vienīgā
ko mīlēšu es visu mūžu
klusībā tā arī būs
skumji man ir bez Tevis
bet es neatzīšos
lai Tev tas nesāpētu..
Lai dienu varētu sākt ar smaidu
aizmirst par visu
un es vairs ne saucu,ne gaidu
man pietiek ar to,kā ir..

manam nemieram -neaizmistuļu acis zilas

būšu tiešs, netīk man laipot
pieneņu pūkas pa gaisu ķert
gadās, samērcēju kājas
un tad - aveņu tēju dzert
aicinu..
bet tas- tā pa jokam
manam nemieram
neaizmirstuļu acis zilas
un margrietiņas
kas nezin..kamdēļ..

manam nemieram -neaizmistuļu acis zilas

būšu tiešs, netīk man laipot
pieneņu pūkas pa gaisu ķert
gadās, samērcēju kājas
un tad - aveņu tēju dzert
aicinu..
bet tas- tā pa jokam
manam nemieram
neaizmirstuļu acis zilas
un margrietiņas
kas nezin..kamdēļ..

es nepadošos

tekoša strauta ūdenī rokas liec
jūti, kā burbuļi plīst
tā jūtos es
kad zvaigznes tukši acīs man raugās
bet tu saki – drīz

es iešu , kur mani sauc
es likteņa triecieniem nepadošos
nelūzīšu, nesaliekšos,
ar divtik lielu sparu
iešu tur, kur sauc mani spīts

kas ziedošai pļavai,.. lai
kad krēsla vakarā nozog tai krāsas
vienīgo ziedu var atrast arī pēc smaržas
ja vien sirdij..ja sirdij tas vajadzīgs..

18.04.2007

nav durvju, pa kurām nav ļauts

nav durvju, pa kurām nav ļauts
tev doties pie manis
ar cerībām eļļotas enģes
lai nebaida troksnis, kad nāksi,
atslēgas ņemu nost,
uz takām norādes –
neapmaldies!
lai nemulsina aizliegumi..
tie ir priekš citiem
ar maiguma sāpēm
ļāvu nākt un plūst pa vēnām,
ieslodzīju tevi,
gribēju paturēt sev,
sapratu – velti
tavas domas kur citur
asmens auksts pie ādas
ļaujot tev brīvam būt
atvadījos- mīlestība nepakļaujas..

Paisums , bēgums –
varbūt tāda ir dzīve?
ilgām nesaistītām,
nemierīga,
ilūzijās bēgu, bet
līdz krastam pārsimt soļu.
un tad ej, un stāsti
kā jūties..
nepietiks laika –
ieskalos smiltīs dzintara graudu,
sauli, mūžībās slēgtu
kas mans, salīdzinot ar šo laiku..?
mirklis īss, lai par to skumtu
būs galā ceļš,
kad sasniegsi debesu malu
Paisums , bēgums –
Varbūt labi..!?


17.04.2007

..Tu gribi liegt sev sapni,

..Tu gribi liegt sev sapni,
tajās pļavās, kur deg mēļi ziedi
tajās pļavās, kur viegli iemigt,
tūkstots zvaigznītes pretī raugās
pasaka sākas, ja kopā iesim
tajās pļavās..vai sev to liegsim?
meklēt strautu,kur veldzēt slāpes
tik nesaki, ka visa tev pietiek..

..Tev atveros -kā naktī

..Tev atveros -kā naktī
ar smaržu ziedos gaistot
un tavās sajūtās
kā matiolas zieds..
un vairos pieskarties
lai saudzētu es tavus sapņus
un vēja auros iepinos
pret granītu un akmens bluķiem
kad triekties ļaujos
tu mani turi plaukstā..
vai saudzēt spēsi un pret zemi trieksi
ar smaidu pieminot
šo nežēlīgo dienu, ļaujot skumt
vien tavās domās
atbalsojas
tie mani maldi,jūras šalkas
un vējš, kas nenorimst..

neturi mani šodien! ļauj iet..

neturi mani šodien! ļauj iet..
negribu atgriezties dienā, kas vakar
tur putekļi un skumju vīns

arī rītdienu negribu
daudz cerību, dzīvi kas sagrauž
kā ābolu tārps..

piecelties un iet,
pa ceļu prom, no visa un visiem,
nepieķerties cilvēkiem, lietām, mājām,
lai nesāp sirds,kad tas viss zūd..
nepierast pie sāpēm,
tik šodiena prieku nes,
zaudēts tiks rūgtums to glabāt
ne kādam tu slikts vai labs,
pat piedošanas nebūs
vien debesis un ceļš zem kājām..

jā, šīs dienas trīs

jā, šīs dienas trīs..lai nejuktu prātā
un tad karote darvas
mucā ar medu..
šaubas,
kā sārtas asins sniegā.. vēl spalvas
ja neizdodas,
lēciens debesīs..
un tās ir beigas...

vai stāvēt man klusi?

es smoku pamazām
elpas trūkst..par daudz miera
robežšķirtne - uz priekšu!!
uz leju negribu, slīgt stinguma krampjos
no miera vēnās asinis rūgst
brīdī, ko nemainu- laipa
pār bezdibeni sviesta, par velti
dzīve - kāršu namiņs grūst
dzērves, kliedzot debesīs skaļi
pavasarī mani laukā sauc..
vai tas par daudz?!
vai stāvēt man klusi?

Es neteikšu

Es neteikšu
Vēl neteikšu neko
Lai klusu nozied vizbules
Un iesviež manu –kāpēc- ievu jūrā
Un zaros iepinies
Es bēgot patveršos
No saules rieta līdz pat lēktam
Līdz aizmakumam dzērves kliegšu
Un apmaldījies
Es būšu atgriezies
Bet tā būs cita Pasaule
Un nebūsim vairs tajā vieni

Man vajag debesis zilas

Jūsu pacietības grābeklim izlauzti zari

Ar tiem mani nesagrābt

Kļūstu nepieklājīgs, ne tāds kā visi

viegli mani nepakļaut

Lūkojos sevī, ar elpu uz priekšu

Smaidot redzu, kā piepildās sapņi

Domām ar zemi vien nepietiek

Man vajag debesis zilas

un saules pieliets dārzs..

..dzīve nežēlīga..
-arī Tu, arī tu, mana mīļā
pret asfaltu seja sašķīst lauskās

kāds smaidus paceļ, trofejas gūstot,..
bet es kluss aizeju nesagūstīts
kliedzot,

savas dienas, pilnas ar skumjām
ar sāpēm plēšot kā tāsis no bērza miesas

mūžs tāds neizstāstīts
varbūt, ka labi,
paliek tik sula..

un saules pieliets dārzs..

es nespēju

es nespēju, kaut zaudēt reizēm nākas
par Mīlestību nedomāt
par klusēšanu ziedu gravās
par ceriņiem, kam izplaukušas lapas
un bailēm, kad no jauna sākas
reibinošu roku skavās
kaut mirkli par to nedomāt

kā atrast mīlestībai vārdus

kā atrast mīlestībai vārdus
ja vārtus aizslēdzis kāds sen,
un cēlis sienas..sevi izolējis
vēl tagad bēdīgs iekšā sten,

kā atrast ceļu viņā pusē
to noliedzot, un gauži raudot
vai neprātīgi kaisli baudot
vien apmierinot iegribas,
sirds?.. tā klusē

Princi, kad beidzot tu nāksi!

Princi, kad beidzot tu nāksi!
Pasaka drīz jau galā
Kad nāksi un mani glābsi
Man vienai uz kāpnēm salst

Kad teiksi, lai mostos no sapņa
Kur dzīve kā pamāte skopa
Liek sāpes skaudras izjust ik dienu
Vai nevar laimīgu vienu?

Vien pūķi ar trejām galvām
Izsūc man pēdējos spēkus
Un ko mans skaistais augums
Ja enģeļiem neatlaiž grēkus

Dzīvības ūdens izliets uz ceļa
Dēmoni plosās un plēš pa škiedrai
Un drīz jau klāt noliktā stunda
Saki, ka ļaunumam atsavināsi

Tu apmusis..
Klusē?
Vēl tikai divpadsmiit-pusē..?

Nekas..
Tikšu pati ar visu galā..

Neko nevaru un negribu mainīt

Neko nevaru un negribu mainīt
Kamēr tu esi tik tālu
Kamēr mēs neesam kopā
Bet nāc pa mēnesstaru bālu
Manus sapņus tulkot

Asarām karstām ritot pār vaigiem
Nāc un stāsti, cik grūti iemigt
Cik dzīve nežēlīga, kā laužot
Sapņus uz pusēm
Iemiegot, viegli elpo uz krūtīm

Tā ir kaisle vai inkvizīcija
No miega kad gribu nepamosties
No sapņa, kas tur savā varā
Es ienīstu agros rītus
Kad projām no manis dodies

Tā ir kaisle vai inkvizīcija
No rīta, kad gribu nepamosties
Es sāku ienīst nāvi
Kaut gan – tas ir skaistākais
Kas man ir bijis, un tev vēl būs..

nekas jau nemainās līdz brīdim

nekas jau nemainās līdz brīdim
kamēr nespēj atzīt
tikai pats akmeni vari izkustināt
pats vari novelt no ceļa..
.. rūsas pārklātas ķēdes
laivu piestātnē droši tur
lai drošāk, lai bez riska
aizietu bojā,
miegot cieši,ērtībās un bezrūpībā,
aizmirstu tiekties pēc naktīm ar zvaigznēm,
/kas būtībā auksti uz tevi raugās/
vienaldzībā ieslēgt sirdi trauslu,
lai tā nenomaldās.. lai neilgotos..
vai atceries.. atceries saules lēktu?
sen jau aizmirsies..
bet vajadzētu,
lai tas kļūtu par ikdienu tavu..

es solos mīlēt to, kas mani mīlēs.

es solos mīlēt to, kas mani mīlēs..
un ļauties tai, kas saldā grēkā mani ved..
kam citam vērtība ir šajā dzīvē..?
vai morālei..?
vai vīnam saldam..
ko skaista meitene man glāzē lej..
..
Es varbūt rītu būšu prātīgāks..
Bet šodien – ļauj, lai skūpstu lūpas tavas
Un trīsās nodrebam, un vēlreiz mani skauj..
Es tevi mīlēšu.. tik neprātīgi
Kā ūdens skalo krastu.. nedomājot
Kā izslāpis es tevi dzeršu..
Lai rīt jau kļūtu prātīgāks..
.. bet nesolu tev to..

atmiņas šobrīd

atmiņas šobrīd,
kā margrietiņu pielijis dārzs
līgojas, dzīvojas, stīgojas,
es uzmanīgi soļus te lieku
lai neiekāptu saules dobēs
tik acis izteiksmīgas ..
tur dzivo saules zaķēni draiski
tie lēkā, pinās un veļās
reizēm gan paliek tiem baisi
kad negaiss un lietus nāk..

Princis nu kļuvis par ubaga zēnu

Princis nu kļuvis par ubaga zēnu
Ne vairs mirdzums,ne skaistas drēbes
Un nu tu redzi, redzi tā rētas
Nekas briesmīgs,bet arī ne skaists

Tās grumbas, zem acīm kas sejā
Matos sirmums, kaut jauneklīgs gars
Vai atminies- „tik ilgi tev būšu”..
Tik ilgi būšu ,cik būsi tu man

Gribēja ticēt, reiz pienāks tā diena
Viņa kristāla kurpīti kājā vilks
Nu viss ir beidzies – priekšā siena
Tik daudz ir palicis nepateikts

Princis nu kļuvis par ubaga zēn
Meklējot kļavu, kur pukst viņas sirds
Sadzirdēt vēju, kas iešalc lapās
Bet nu jau par vēlu

..tā nebija tava vaina

..tā nebija tava vaina,
es tikai ļāvos skumjām.
lāses dzidras un tīras,
nakts aizsegā, gaismai austot,
mani piepildīja.
es viegli pār zemi līstu,
miesā caurumi kā sietā,
ievainojumi..
tik sāp dziļāk klusums..
..stiprāk kā vārdi..

..un nedaudz zālītes krāsai

..un nedaudz zālītes krāsai
lai nemosties vairs..
līdz galam,līdz galam!!
tik tāda īstenībā nav..
izvagotas debesis
ceriņi apmākušies zied
bet asaras kā tintes traipi
sniegā baltā

nežēlo mani šodien..
daudz grūtāk man būs rīt..
iedomas pārvēršas pelnos
ar asarām sajaucas cerības
bet..nemostamies rīt..

31.07.2006

..tas ir stāsts

..tas ir stāsts
kur viens otru nedzird
kur dāvina dimantus neīstus
un ja neveicas otram-smejas..
pasaulei-saki..bet nav jau kam..
ja draugi būtu blakus..
tāla pasaule,bet zināmas domas
un patiesībā esam tik tuvu
tikai mums dažādas lomas..
neesmu es dzejnieks,un tā nav dzeja
tā emociju un sāpju deja
uz oglēm ko dejoju es..

20.o7.2006

man glaimi nepatīk

man glaimi nepatīk..
..un vienmēr es esmu patiesi īsts
draugi..jā,bet tas nenozīmē
ka tiek uz vēdera līsts..
un arī tādēļ man dzīve tāda
ka nemāku muguru liekt
ja kādam pasaku skaļāk..
pie velna var mani triekt..
..bet turēt sevī
lai mani tas postīt sāk..
to negribu,izlieku sevi
un rītdiena dzīvojas savādāk
ja domā,ka atziņas alkstu
tad zini maz vai nezini it neko
un par citiem izteikt spriedumus,
tos pat nepazīstot
..jo tas jau nemaksā it neko..

20.07.2006

rasas paklājs sudrabā mirdzošs

rasas paklājs sudrabā mirdzošs,

kur nagi to asi iecirtušies,

pieliecies zemei tuvāk,

to mazo asnu dzirdi, kas dīgdams dzied..

es krāju šos brīnuma mirkļus,

salikdams mapēs vecās,

liekot starp vecu grāmatu lapām,

neviens tos vairs netraucēs..

Caurvējš istabās gaudo

Caurvējš istabās gaudo
Sveces liesmiņas dziest
Nesaki – būsim mēs draugi
Ja nevari būt kas vairāk..

Cik daudz rūgtu asaru jāizlej
Glāstot tavu augumu kailo
Līdz mīlestība kļūst salda
Un to nesagaidot
Cik rokas tavas ir aukstas
Kaut arī pirksti plecus man glāsta
domās jau esi kur citur
Ne aizliegt, ne atgriezt kā varu
Bezcerība..tu esi man blakus
Bet sirds tava saka – nē

Pierodu.. ka nav vairs nekā
Klusums un tukšums man apkārt
Nē, es nemirkstu asarās
Man tikai ir ļoti skumji..

dzejas pasaule

dzejas pasaule
ir kā gaiss..saules taka
pa kuru ej aizzsapņojies..
kā dzidra ūdens lāse,
ko pasniedz draugs
kad slāpst..
sirds klusumā lūdz,
par draugu,kas iebridis rīta rasā
klusi bēdas Tev sūdz,
un Tu sadzirdēt spēj..
aizmirstot sevi.

simulētas jūtas

simulētas jūtas,
stimulētas sajūtas
rinķos ūdenī no epicentra
radot sāpes ikvienam
kas tajos ieslēgts..'
dēli, vīri ,
devušies karot algotņu karā
krīt, aizstāvot agresiju,
..kā vārdā?!
uz ielām pamestie ,
cits prieka mājā,
vēl kāds narkotiku varā
salauž dzīvi kā skalu
pabērna lomā
vien paliek Mīlestība
neizdzīvotas dzīves
sniegā bildes asiņu traipiem
vai tas nolemts..?
vai likteni izvēlamies ..!?

Tā liesma

Tā liesma,kas deg manās krūtīs

Tā dziesma, kas skan manā sirdī

Tā sniegpārsla manās rokās

Tā esi Tu..

Vakars, aizvadīts ilgu mokās

Naktis, tik garas bez Tevis

Kad iemiegu, atkal mēs kopā

Tikai aizej tu neatvadoties

es gribu rakstīt Tev dzeju..

es gribu rakstīt Tev dzeju..
baltu kā sniegs, tīru kā rasu..
kā uguns,karstu..
un maigu, kā Tavu pieskārienu..
es to vēl jūtu uz sava pleca,
vienmēr tas atmiņās būs
kā mīlestība, pie Tevis kas saista
skūpsti, ko Tev devu
dedzina mani un silda pat tumsā
kas ir visapkārt..
bet pie tevis domās ir silti..

kā spēļu kauliņi kabatā čuksti

kā spēļu kauliņi kabatā čuksti,
es māku,.. māku tā klusēt,
līdz tirpas augumu pārņem

kā zvanam skaņa, kad tas klusē,
piekaltis mēlei saltums.

stāvot saules pusē, gaisma apžilbina,
tumsā neredzams baltums
kā kaķis melns trinas gar kājām
nav viegli ticēt labam, ja tas blakus
izmisumā bailes,

zvaigznes atspīdumi glāzes sienās mokās

šķīdina asins lāses, lai nerec
nemāku izlikties vai pārāk labi..
tauriņus palaižu, lai lido, lai lido

mīlu sauli, bet man patīk tumsa

mīlu sauli, bet man patīk tumsa
ar savām ēnām, dzirkstošiem smiekliem
es mīlu dzīvi, bet seko man nāve
pa pēdām, pa pēdām
pie sevis glaužot

ierasto laužot, neprātā smejot
eju pa Taisni, bet krītu lejā

ar bezdibeņiem , un rozēm kaisīts

ir mans ceļš,

................ ceļš uz elli..

Un birst pa lapai vainadziņi

Kad saulrieti vakarā sarkst un gaist,
Kad tumsa skarot dedzina ādu
Jau mulstot izsapņots bija ik vārds,
Kad teici – negaidu, negaidu vairs

Tu teici –vārdi tavi kā lāstekas zilas,
Tik sūri rūgtas, ka asinis stingst
Un birst pa lapai vainadziņi,
Tā sirdspuksts sit, ka ausīs džinkst.

Kad saulrieti vakarā sarkst un gaist,
Kad ēnas pa takām projām zogas,
Nevēlos skumt, bet kur tās rodas,
Kad teici - negaidu, negaidu vairs

tai vakarā, kas kā mirklis īss

tai vakarā, kas kā mirklis īss
garš kā dzīve
nesapratu, kur gāju
zvaigžņu pilna debess
drebēja un krita
ko vēlies, vai izdomāji?
-jā,
būšu es ceļā uz tevi
..basas, basas kājas
nedroši soļi,
reibst galva ,
sirds trīc,
ziedu lapiņām kaisīta gulta
sveču trīsošās liesmiņas
ceļu rāda
meklējusi tik ilgi,
maldījusies
dvēsele otru ir atradusi
īss pieskāriens ..tik īsts
atmiņā visu mūžu
tā ir tik sapnī
dzīve skaista, nežēlīga..

Tu esi kā kalnu strauts

Tu esi kā kalnu strauts
dzidrs un tīrs..
vienalga,
apkārt kas notiek,
ja kāds tavā krastā
met kaut dubļainas pikas
to jaucot,
pat brienot netīrām kājām..
tu atjaunojies
un atkal dzidrs un tīrs
ik malks, ko pie lūpām liek
ir tik svaigs..
sāk snigt.. es raudu..
laika žēl.. ka tā ir tik maz..
kā nepielūdzams tas iet..

burvīgs sapnis

burvīgs sapnis, ko sapņoju bieži:
guli tu un smaidi miegā,
bet es noraizējies
vai mans tuvums..
es jau ..tik kluss un mierīgs
ne gultā, sūpuļkrēslā tai blakus
turot un glāstot tev roku..
tu atver acis, teic -nāc blakus
..bet es purinu galvu
man jāsargā tavs miegs..un miers
..un es neesmu tāds,
kas spētu
kaut skūpstu tev miegā zagt
un es justu, ja būtu kas tāds,
bet esmu savādāks.. ja sauksi
..es nākšu - lai Tevi no skumjām
pasargātu..
skūpstus saldus tev sniegšu..
kā ķiršus, rautus no koka
mīlestības neprātā kliegšu..
ES MĪLU TEVI!!!
princesīt..
es skūpstītu tavas lūpas
kas ķiršu saldas
ak, mīļā es reibtu
no neprātības
un no tavas elpas
es klusu tev dziesmu dziedātu
par to, cik skaisti,cik dziļi
ir tavu acu atvari zilie
kur nogrimt es spētu
un tu mani uzvarētu naktī
tik skaistā, ka tavu matu sprogas
mani sagūstītu, un es vairs negribētu
projām doties no Tevis..
es tiešām esmu iemīlējies,...

tikai manās rokās
es tavas liesmas apdzēsīšu
šonakt..
bet jaunas kaisles uguns
celsies ..par jaunu
izraisot ugunsgrēku
saldu nāvi un grēku .. lidz zudīs spēki
viens otra rokās mēs aizmigsim
es jau tagad to gribu..tu jūti..?

esmu skumjām teicis ardievas

esmu skumjām teicis ardievas

prieks acīs , deg kaislīga sirds

rubīnsārtā kā vīns no Andalūzijas pļavām

pie lūpām ko meitene jauna man sniedz

kā reibdama kustībām straujām

čigānisku smaidu, skurbdama dejā

ģitāras skaņās, flamenko, kastaņetes

saules un burvības piesūcies gaiss

ak, pietiek!!

nestāstiet man tagad par svelošu ziemu..

mana diena kā izmircis tauriņš,

mana diena kā izmircis tauriņš,
zaudējot spēku pret tavu sitas
klusums starp mums..starp mums,
liek sirdi iekalt ledainās skavās

klusums starp mums..starp mums,
kā spirtota vate pie vaļējām brūcēm
iedegts uguns un jau tiek dzēsts,
bailēs no ugunsgrēka

atgriezt spēj viens vienīgs glāsts,
mirkļus, kas bija, tos atmiņās krāju
kā laimīga klaidoņa stāsts,
pasaule vaļā un visur ir mājas

klusums starp mums..starp mums,
līdz iemiegu.. un tad vēl miegā
kā buramvārdus skaitu: būs labi,
ar tevi modīšos saules staros
....
tikai vienu..
tikai vienu es vēlos:
lai nebūtu jāmelo vai jāizliekas,
kad es saku,
ka laimīgs es jūtos..

..tad luncinot asti, pieglaustām ausīm

..tad luncinot asti, pieglaustām ausīm
ar skatienu skumju un sunisku
liekot purnu pie tava vaiga
doma tam viena,.. tik skumīga

kad tam teica - nu tagad tu brīvs
būs jāmācās dzīvot, bet jau vienam
velti tas centās ko pierādīt
cik noderīgs vēl - "ej projām!"

iet pa ceļu, kā nesaprazdams
ķēde ap kaklu, kas velkas līdz..
pieradums.. un sunisks skats
-esi brīvs..bet tas nepalīdz..

No meliem un naida celtas sienas

Kā gan var nesaprast tik vienkāšas lietas?
-negribu atgriezties mājās,
Kur viss pāc tvana un sviedriem,
Kur nebeidz gruzdēt strīdu ogles melnas.

No meliem un naida celtas sienas
Nesargā.. stindzinošs aukstums pa spraugām
Līdz kauliem lodā
Nelīdz pat segas līdz zodam..

Varbūt es vienkārši nemāku mīlēt..?
Par daudz atklāts, vajag klusēt..
Sirdi kā vārīgu plāceni grozu
Sāp tā.. un reizēm liekas - uz pusēm..

auž rakstus dūrieniem sīkiem

auž rakstus dūrieniem sīkiem

kur melnās vērpetēs sagriezies sniegs,

vienaldzība – svina pelēki dūmi

cigarete vēl pusē, bet jau slāpst

iztaisno atsperes, kā no lingas

sviež tālu..uz jumta slidenās kores

kur cēli, kā apmaldījies

staigā kaķēns viens

...

es zinu, jūs mani apskaužat,

bet nav jau par ko..

esmu princis un ubaga zēns

vizbulēs zilās

..vēja izpērts skrienu pa sniegu,
ak!! -kā aizdzīt šo dziļo miegu?!
ko lai dara, ja tā vien gribas,
paņemt tevi aiz rokas,
un iebrist vizbulēs zilās..

saklausīt, kā tā elpo

saklausīt, kā tā elpo,
mana, ar tik vāju drosmi, cerība mana
uz tavas plaukstas kā spāre..trausla
nē, ne jau lai pažēlotu..
lai Tu spētu klausīties vējā,
lai nekad, nekad tev nepietrūktu,
spējas klusumu dzirdēt,
un nesāpētu, kad paej garām,
it kā uz mērķi traucot,
dzīvi nodzīvot, mākoņus jaucot,
tikai nekad tuvu tai nepienākot..

..es ilgojos balta sniega pagalmu klusu..

Tik tam, kas mīlot citus

nobrāzumi sejā,
dažas piles lietus lāses,
veldzē izsalkumu.bezcerīgi,
esmu parasts, līdz apnikumam un bez glāstiem,
aizmirsts lauka malā,
pelēkais akmens raupjais stāvs.
tik, kas man raudot pieglauž vaigu,
savas bēdas uzticot un ticot, ka glābšu,
sajūt, cik daudz siltuma spēju atdot,
stāstot..rītu būs labi.
un paslēpts dziļi iekšā, zem sūnām,
maigums, ko neatklāšu,
ikvienam, kurš šurp te nāktu,
ceļos nometies, stāstot par dzīvi rūgtu..
nē.. tik tam, kas mīlot citus vairāk par sevi,
ne par sevi, bet par saviem mīļajiem lūgtu..
es dotu no saules siltuma sava,
un sev nenieka neatstātu..

tavā klēpī es galvu atbalstu..

tavā klēpī es galvu atbalstu..
cik savādi, tāds miers
tavi pirksti, tik viegli
caur maniem matiem slīd,
tu klusēdama pateic tik daudz,
daudz vairāk, nekā es dzirdu
kā baltas klavieres,
dvēseles simfoniju.
sajūtu.. ik katrā pirkstā sirds pukstu
pēc manis kas sauc..kā lūgdama
uz rokām lai ņemtu un nestu
bezgalīgi.. līdz gurstu..

..mums pieder tik šodiena

..mums pieder tik šodiena,
var nepienākt rīts.
nakts mūzika trausla,
katrs vārds sajūtā noglāstīts
diena kas vakar, caur pirkstiem smilts.
un klints, kur steidz rāpties,
atgādina noberztas delnas
ko šodien jau apklāj balts sniegs,
neapstāties, ja arī bail
no tā, ka varbūt sāpēs..
un zinu..sāpēs.
skumjas ir cerību lāstekas zilas,
pil lāse pa lāsei vienā punktā,
līdz sāpes vienaldzīgas..
..un iestājas Miers..

ja vien varētu..

ja vien varētu..
ieskatīties tev acīs
es redzētu tur debesis zilas,
es redzētu viļņu šalkas,
es redzētu arī ko vairāk
mulsumu.. bezdibeņus dziļus..un vējā trīsošu maigu ziedu
ziedlapiņas kaisot,
..sirdī ieraudzīt ko tik skaistu,
kā ar asu nazi
griež no manis plānu skaidu
atziņas nemiers..
es baidos,
Tevis un vēja,
dzen mani tālēs nezināmās..
..ja vien varētu..

Sapņu stariem uz lielceļa balta,

Sapņu stariem uz lielceļa balta,
vakardiena.. smaidot par mieru,
apkārt marmora stīdziņām kalta
un sirds tai salta, salta..
rūgtena apveida, mirdzumā pērles,
vakars un nakts, manas cerības mīts..
kā lielākā vērtība ubaga tarbā,
ar gaismu siltumā sagaidīts rīts,
uzdrīkstos dzīvot, ne bēgot no dzīves,
tveru gaismu un meklēju taku,
ļaujot tai uzplaukt šo sekundes daļu,
šupoles vējos rast ceļu pie tevis.
ja neīsts būsi,izlikties spēsi,
panāks un notvers, bez žēlastības,
ne vārda nejautājot, sairs pelnos,
bet tas arī viss..mierinājums.

..tu esi apslēpts zieds

..tu esi apslēpts zieds,
maigums un kvēlās krāsas,
liek skurbt kaislē,
par ērkšķiem nedomājot..
bet apslēpts acīm,
tavs ugunīgs karstums,
kas kā verdoša lava,
no dzīlēm laužas uz āru..
it kā mierīgs,
ir tavs visaptverošs
miers un nemiers kopā
kas par bagātībām tavās jūtās!!

kājām ķeroties iedomu saknēs

tik parasts..un ierasts

kājām ķeroties iedomu saknēs
žvadz ķēdes pie noberztām sienām
mans ikdienas cietums..
ieslēdzis rīta agrumā ritmu:
-tā vajag, tā vajag,
ceļos un eju, nemanot prieku,
-tā vajag, tā vajag,
izmisums ar maigumu kopā
-tā vajag, tā vajag,
krāsas košas paletē jaucot
-tā vajag, tā vajag
pa bīstamu ledu,..
kā pāvs iet vientulīgs lepnums..
noliegums, .. sirdī spoguļa lauskas
noliegums, .. man salst.
kā iet pret kalnu, aizturot elpu..
brīnums, glabāts sirdī,
ko saucu par mājām..
dzimst nakts stundā, kad grimstu,
mana dvēsele dzīvo.
klusi, tikko dzirdami Ave Maria skan

Nepaveicās

Nočammāts, apgrābstīts mūžs
It kā tepat..it kā nekur
Nav vakarā galvu kur likt
Izmisums.. kārtējā krīze..
par vēlu.
ne dusmās, nespēkā visu pret sienu
kas esmu es..kas tu
ja arī sirds mana tvīkst..
pret tavu sakārtoto dienu..

....

Un Liktens bij lēmis tos šķirt
Kvēlā mīla it ātri beidzās
Nepaveicās
Skudrai ar savu Mīļoto sienāzi zaļo

Ilūzijas

Ir dzīvot tik grūti..
par mani tā smej!
pat nagla, kas visu saista,
rūsē, ja asaras virsū tai lej.
Es smejos..tā vieglāk..
jo citādi nespētu būt,
atvērtu acis,sajustu sāpes,
neciešamas..
es mūku no dzīves,

Ilūzijās..

17.07.2006

Lai pietiek spēka

Saules stari..
Miegs vēl acīs..
Pietiek izbailēm ļauties!
Lai pietiek spēka –
Saviem sapņu zirgiem
Līdzi traukties!

11.06.2006

Pagalmā kļava vēl

Pagalmā kļava vēl
Lepojas dzeltenām lapām
Nejaušot – drīz zemi tās segs
Man trūkst debesis,
Dzērves kad naktīs kliedz
Nomaldīties
Tik neaizmiedz –
Baidies sapni zaudēt
Par kreimenēm
un baltu sniegu,
plaukstās ko nes –
baltāko uz pasaules!

14.10.2006

Miega pelīte dus

Neraudi...
Sapņi šurpu,turpu
Viegli slīd..
Nakti tie drūmo
Aizbaidīs..
Uz mana spilvena
Miega pelīte dus-
Laimi sola,
Sirdij siltāk kļūst!

20.08.2006

Mazas, mazas sniegpārsliņas

Mazas, mazas sniegpārsliņas
Uz lūpām kūst..
Aiziet ar tevi kopā pa taku-
Smaidā pagurst sirds,
Bet dvēsele laimīga kļūst!

06.08.2006

uz ko gan es ceru?

..neprasi..nelūdz!!
es gaidīju ilgi,
bet es nesperšu pirmo soli..
man jāpierod,
nest krustu pacietīgi.
..un tad kā norimstu, iegrimis domās..
pieļauju, tu vairāk jūti, nekā es saku,
un ja nenāc man pretī šo soli,
uz ko gan es ceru?

iepazīt cilvēku.. līdz sāpēm

iepazīt cilvēku.. līdz sāpēm,
tā elpu,
kad bailes nav pagurt,
ne slēpt savu seju.
sajust tā siltu plaukstu uz savas,
Vārdus,
vieglus un dzidrus, kā vēju,
Dzirdēt,
pat ja tie tikai domās..
saprast – tāda tu viena,
ar ko kopā šo ceļu iet,
un vienos mūs ne tikai sapņi,
ir kas vairāk,
kas sirdij nodrebēt liek..

es pamodos..un mana sirds

es pamodos..un mana sirds
uz tava lieveņa piekususi,
klusi
kā lūdzot..stāsta, ko tā jūt
bet tu jau redzi,
balta sarma koku zaros..
katru nakti,
tās asaras, ko pieraudājusi
ik nakti ir dvēsele mana,
pēc tevis,
izslāpusi..
un rīta ausmā neskaidrs atspulgs
loga rūtī.
varbūt..bet es tikai minu,
tu steidzies pie manis,
apmulsusi raugies,
kā es dodos pie Tevis..

Skaistākais brīdis

Skaistākais brīdis,
zvani skan gadu mijā,
ir kas jauks jāatstāj pagātnē,
aizmirstot arī slikto..
nevar nodarīt pāri neviens
ja pats to neatļausi..
lai rītdienas cerības neliktu vilties,
sāc ar sevi, smaidi!!
saki sev, ka gaidi,
cilvēkos ieraudzīt gaismas staru,
vēlēšanās vecgadā domātas piepildās:
Jaunajā gadā satiksi cilvēkus labus!!

svētvakars..klusas domas

svētvakars..klusas domas
es dzirdu..es sajūtu,cik karstas asinis
rit dzīslās tev un man,
kad lūpas tavas čukst:
..es mīlu Tevi
ne noticēt,
bet no laimes reibstot
vienmēr..vienmēr es tavs,
pārliecos, turot tavas rokas,
es degu..liesmās kvēlojot
ja vienmēr blakus man būtu,
man nesāpētu citu nievas,
ka es , tāds mākoņos kāpējs,
sapņotājs, kuram uz zemes nav māju,
vārdu plīvuros baltos,
kailām kājām ietu pa sniegu, nejuzdams salu.
burvība, ko nes manā sirdī,
sasildītu..
viegli skarot lūpām vaigu..
es mīlu Tevi..neprātīgi,
uz mūžiem..

es sapņoju..es kā viegla pūka
pludmales smiltīs,
gaidu,
kad kāda saudzīga roka pacels,
un glaudīs pie vaiga..

kad rūķu būs pilna māja

kad rūķu būs pilna māja
kad balsī
vienā kā korī Tevi tie sveiks
pārliecinies, vai neguli!!
vai arvien vēl esi nomodā,
vai pa sapņu pļavām staigājot,
ar rožu vainagu galvā
līdz Tevi miedziņš veic..
šobrīd, lūdzu paliec nopietna
un pasmaidi, pasmaidi silti..
Tevi vārda dienā,
kāds sapņotājs sveic!!

neprātības cena ir dzīves alkas

Mums starpā plūst upe,
Te es, tu vēl tajā pusē,
dziļa, bail pāri doties,
straumes jūtu..varbūt ļauties,
aizbēgt no pierastības, no ikdienišķā,
no nolemtības sastingt uz vietas.
lai jauktu prātu un domas
savas ilūzijas sienu
kailos zaros, kā spīdīgas lentas
daudz ārišķības, daudz par strauju,
neprātības cena ir dzīves alkas,
sargāt dienu no pelēcības..

es redzēju zēnu,

es redzēju zēnu,
viņš bija visai neparasts,
citi skrēja uz dejām, gāja mēnesnīcā,
viņš audzēja stādu.
par viņu smēja -dīvainis, nesaprasts,
bet tas klusēja,
ar smaidu, ar krūzi rokā,
stādu lēja, kas nu jau par puķi,
viņa gādībā kuplot spēja..
nežēlojot no sevis nekā,
mīlot, nevis sevi upurējot,
..un brīdī, kad puisis aizmidzis bija,
Tā uzziedēja!! tik krāšni tās ziedi,
un reibinošs aromāts..
brīnums, kas spēja noburt ikvienu,
raisījās pumpuri lēnām kā sarkstot,
par savu pārdrošību..
izbrīns visapkārt un klusums tik dziļš,
sirdspukstu atbalss simfonija,
vairs mierā nevarēs dzīvot tie,
kas to kaut mirkli ieraudzīja..
....
bet viņš..zēns miegā klusi,
ar puķi sarunājās..
zināja viņš,
viņa lolotā puķe raudzījās,
uz visiem samulsusi.
bet viņš par to sapņot nepārstās,
kaut arī ziedos to vienīgais neredzēja,

..viņi modās dažādos laikos.

divas dažādas pasaules

divas dažādas pasaules
ilgotā sapņu un ilūziju..
un mana nežēlība, graujot sevi,
raujot uz pusēm, kā apsēstība
vēlot izdegt līdz galam,
putekļu pelnos kaisīties vējā..
ar aizmirstību,apņem kas lēnām
miegā gurušo valstību..
tik nepadoties!! neļauties pierunāties,
lai paliek kā bijis, pa vecam..
sagraut šos mūrus, kur svētlaimē neticība zaļo..
iesēt asnu bruģa akmens zālē..
..lai acu asaras lāsē
ieraudzītu
rītdienu varavīksnē, zaigojot krāsās..
tad sagaidītu Tevi ceļa galā..
Tu sagaidītu..?

Princesīte ar kristāla kurpīti..

Ai, zoiniņ, cik tomēr tu zaļs
Un savās sajūtās maldies
Ja domā, sievietes alkst
Tik stāstiem par mīlu un asarās mirkst..
nē , draugs .. pēc dedzīgiem glāstiem
maigām rotaļām , ļauj kas tām mīlētām būt
kā rozes pumpurs verās vaļā
kad liega vēja plūsma ..un vienīgām kļūt
uz šīs Planētas Zemes ..
Princesīte ar kristāla kurpīti..

lietus līst uz ietves atlokiem

lietus līst uz ietves atlokiem
mijiedarbība - solis turp
izgaistu līdzi dūmiem, gaistu
nenāku atpakaļ..
liekas - tik viegli
atrocīt piedurknes, viens viegls turp
glezna ar eļlu, vēziens,triepiens..
svaigs pleķis, aizmirstība,
izrakts no pagātnes koridoriem
nopūta, izdvesta gadsimtiem ilgi
liek atgriezties , dzīvot no jauna
tikai vai mēs būsim..?
rekviēms un lūgšanas klusas,
zaudēti sapņi, nožēla salda
basas kājas bruģa ietvē satausta katru graudu
baudu ko nesniedzi,
guļu uz ietves , man silti
gredzenā griežas mākoņu vēji un auž
šalli, ko tīt ap kaklu, kad auksti..
man salst..

es zinu..uz ietves skan soļi
tuvāk un tuvāk.. neaizies garām
sadzirdot balsi, izplūstot dzīslās
ar asinīm skarot pavasari
lai akas vinda dzied veco dziesmu
par ozola mizu..raupju un dziļu
rūgtena garša uz lūpām,taka uz pirti
gar dobēm, kur mirdz brīnumskaisti
gādīgām rokām auklēti
kā bērni- matiolu ziedi..
Tu vēl to atceries?? ..skaisti
salijuši gājām gar veco klēti
stāstot, cik būtu baisi
..to visu aizmirst..
....
brīnums un gadu krātais izmisums
ļauj atkal sajust' tā dvesmu
mirkļa apmulsums, sajūtot sevi kā daļu no tā
..noburts un laimīgs nu esmu..

varbūt..varbūt var arī tā..

varbūt..varbūt var arī tā..
noplēs gabalu tāss un aizdedz lāpu,
ja sākumā dūmo, tas nekas,
acis aizraudātas rudens lietiem.
vēl gabalu ietu,
ar kājām pītām, kā zirgam,
lai tas pārlieku tālu neaizskrietu,
bet sapņos esmu viegls kā pūka..
kā režģis pret logu,
sitas sirdsapziņa,
bet tad nāks Dzelzs Cilvēks,
kas visu var, kam nekad nav gana..
vai nepietiek,
dzīt urbi bērza miesā ??
tikai ar smaržu,dzidrā sula bez krāsas,
iet un tecina spaiņiem..
vienā diena bez sāpēm,
kaltusī miesa kritīs sūnās zaļās..
..cik labi..var smaidīt
miers virs zemes..

stundām tā klusēja viņi..jau ilgi,

stundām tā klusēja viņi..jau ilgi,
meitenes lūpas skuma, sirds pamirusi,
viņu pēdējā nakts.
gaisma aizkaros vārtus ieaudusi,
un vairs nepieder tev..
doma, vai ļāvi ticībai dzimt
mainot sekundes gaitu, skaitot līdz..
un līdz bezdibenim soļi trīs,
bet vēl tu par jaunu.
tik elpa, kas viegli matus glauž,
ļauj sevi rokās saņemt,
ir jāzaudē, bijis kas VISS
un pasmaidīt..
drīz...jo nebūs nekā..
tā viņu pēdējā nakts,
bet tu klusēji un neteici ne vārda.
aust pasakains rīts,
puskrēslā soļus sapinusi, iet diena kā nakts..

Ledus marmors..auksts

Ledus marmors..auksts
katra pēda melns izmisums,
uguns trīsoša plaukstā,
ne svilina, .. žūst.
brūces smalkās smadzeņu rievās,
maigums kā dēles piezīdies miesai,
līdz kaulam dzīvo,
neatbrīvo,neatbrīvo.. sāp
vājums sien pie dzirnu rata,
tie kustas,
beržot putekļos smalkos,
sāpes izplūst pa ķermeni visu,
tukšums skaudrāks kā nāve..
celies pirkstgalos, lai redzētu vēl
to melno tumsu, tik blīvu,
tinti,kas izlīst caur pirkstiem,
par bendi un upuri kļūstot..

neteikti vārdi

neteikti vārdi
vai pateikti īsti laikā
ved mūs pa taku
kur maldīties var
man patīk tie sulīgi sārtie
un kad tu ņem tādu
–ze-me-ne
jūti uz mēles ko saldu
bet pagriez uz citu pusi
ne – zeme un laidies kur tālu..
vai – pasaka..teiksmainās zemēs, kur milži
un velni ar garām astēm
bet – sa-ka – pa un liekas
bērns mīļi runā ar tēti..
vārdi – kā brīnumu vārti
uz laimīgo rūķu zemi..

Turi mani.. stingri turi ciet!

Turi mani.. stingri turi ciet!
Ja arī liedzos,
ja saku, ka vajag,
puspasaules glābt man,
lai varonis pirmais es tavās acīs,
un varētu ar mani tu lepoties.
Es mānos..
nekas nevar būt svarīgāks,
un maigāks
par tavu smaidu,
mežonīgāks par tavu pulsu,
zem manas plaukstas,
uz lēnas uguns,
trīs tūkstoš grādos,
asinis vāras..
jāaiziet, lai atgrieztos.
ja arī sasits būs viss,
mēs sēdēsim lauskās,
apskāvušies..

tik asi tās ērkšķi,

tik asi tās ērkšķi,
bet tik maigs ir tās zieds,
divas nesavienojamas lietas
viena otru /no sevis/ sargā..
un brīžiem arī tu
nezini, kā ir labāk..

...

..esmu bērns, kas aug.

Rūķu pasaka

satikās parkā,
kur uzsnidzis sniegs..

smaidīgs un omulīgs rūķītis Prieks,
brienot pa sniegu, smieklīgi veļas,
nekad un nekur tas nejūtas lieks,
satiekot to, kļūst smaidīgas sejas.

rūķis Žēlums stāv ceļa galā,
raud milzu asaras, plūkā sev bārdu,
pieradis skumīgs būt, vienmēr malā,
aiz bēdām piemirsis savu vārdu.

Lepnums kā pūpēdis piepūties balts,
ne puteklis uz tā glauniem svārkiem.
skatiens uz visiem ledaini salts,
neies jau palīdzēt cilvēkiem vārgiem

Greizsirdis ..rūķis pavisam sīks,
nelaiz sev klāt pat ēnu..
tur ir kas apslēpts..nodevīgs,
ja izdzird par citiem ko labu.

bet Sapnis ar Cerību rokās iet,
tiem mirdzums un noslēpums acīs,
ja gribēs ar tevi tie parunāt,
vairs nesatrauksies, ko citi sacīs..

jūs domājat, tas ir nosapņots..?
un es te pasakas stāstu..
jebkurš var būt kā balva vai sods,
tas, kas jūs miegā glāsta..

Ir katra diena

Ir katra diena,
Kā kāpiens grūts uz ešafota.
Es zinu katru tā skrambu un grumbu,
Dēļu nelīdzenumā.
Jāsaņem drosme, lai nejustu bailes,
Liekot galvu uz bluķa.
Sviedru lāses uz pieres.
..ejot lai nedreb kājas.
Vēzienam cirvis pacelts,
Spožs kā spožākie saules stari.
Tik klusums savāds apkārt,
Varbūt apžēlots..?
..spriedums pagaidām atlikts..
Adrenalīns pārpārēm
Nejūt rokas, ne kājas
Tik sirdi, kas negudri sitas
Gribu, lai ātrāk tas beidzas,
Katru dienu lai nejūtu mokas.
Tik bende nesteidzas,
Esmu kā rotaļa viņa rokās..

veltīgi lūdz

veltīgi lūdz,

smilkstoši suņi, sniegā iemītas pēdas,

nepiedod, bet arī neatbrīvo.

iespītējies, gribēji līdzi doties,

pie krūtīm sev siti,

bet tev lika saprast - proties

etalonam neatbilstošs.

pamestības priekšā atvērās durvis,

laidies lejā pa straumi.

nepielūdzams plašums,

tik tevis tur nav.

Paldies.. ka mani saprati,

Paldies.. ka mani saprati,

brīdi sēdēji uz kāpnēm manām..

un redzēji, kā dzirkstošs zvaigžņu lietus..

kā pārsliņas bira pie kājām..

Paldies, ka atnāci,

un ieraudzīji brīdi svētu,

kā mincis snaudošs es murrāju,

bet sirdī plosījās vētra..

Zvaigznes no debesīm varu Tev nonest

Zvaigznes no debesīm varu Tev nonest

-labāk karstu kafiju gultā..

Pie austiņas mīļus vārdus dvest,

- siera maizītes, vismaz trīs

Es ilgojos glāstu, un Tev to stāstu

-garneles man arī ļoti garšo

Tu mans sapnis..es tevi. mīlu

-ātrāk, nu kur tu kavējies..

Ir grūti..Tu neklausies manī..

- it nemaz..Tik kafija atdzisīs..

..

Romantika, tā izgaist vējā

Un Vīrietis, kas ilgojās tās,

Var stundām runāt, viss velti

- kafija atdzisīs..

..mēs būsim.

..mēs būsim.
mirklis šai pasaulē
Tumsas vārtus aizveram ciet
saulrieta gaismā vakars
nezinu
piederu sev vai Tev
atdzīvojos kā gaismas spēle
laužot starus uz škautnēm
mirdz varavīksnē
manas dvēseles tumšākie stūri
apkārt man ēnas dejo
tālumā klusi skan blūzs
tik domas maldās un klejo
negribu aiziet nesaprasts..

25.10.2006

vienmēr smaidu,lasot tavu dzeju

vienmēr smaidu,lasot tavu dzeju
tu kā bērns..draisks un rotaļīgs.
brīžiem gan gribi slēpties,
kā stirna -trauslais meža dzīvnieks-
nevainīgs smaids
plēst kāru vilku sabaidīts..
..bet interese tev liela,
plūkt maigo zāli pļavā tajā
kur miers un nemiers reizē mīt,
avotā dzidrā slāpes veldzēt
tauriņu lietus/pakrūtē sāp
strauji sit un iedrebas sirds,
slāpēt sevī dzimstošās bailes
ļauties un reibt,ļauties un reibt
klusām pie auss dzirdot balsi
skanot kā melodiju..
...
tu un es, tu un es
dabas bērni,lai laimīgi būtu
viens otram tik tuvu
ka tavus sirdspukstus jūtu
pārējā pasaule mūs neinteresē..

Varbūt var ..

Varbūt var ..
Un varbūt arī vajag
Punkta vietā daudzpunktu likt
Dzīve kad iegriežas krustcelēs
Nezini,tālāk uz priekšu kā tikt
Mirkli stāvēt klusu un gaidīt
Apdomāt, kāpēc noticis tā
Kas no tevis atkarīgs, mainīt
Ne vaimanāt, kā bērni to dara..

Un pēc brīža jau smaida
Dzīvot..tas ir ekskluzīvi
Ticēt- labāk būs rīt..

23.10.2006

likās brīdī vienā..

likās brīdī vienā, dzīve apstājusies,
visi spoguļi sasisti lauskās.
pilnīgs bezvējš,
stinguma stadijā buras.
nav kurp..un kādēļ kur doties
bet uz vienas tās asās škautnes
sagriezu plaukstu
asins sūcās, modina mani
dzīvs!! tātad tomēr dzīvs
nekas vēl nav zaudēts..
atskaites punkts..
atsperties tā pamatīgāk,
uz augšu, uz augšu!
..beidzot varu būt brīvs
no visa, kas vilka mani lejā.
augstāk galvu, kalt pazemību važās,
neļaušu..!
savus sapņus un dvēseli
dubļainām kājām samīdīt..

23.10.2006

dzīvē iemācīties var daudz

dzīvē iemācīties var daudz
smaidīt,smaidīt, kaut raudāt gribas
un nekliegt skaļi, smaidīt
viss jau ir labi..
līdz tev sašķaida ribas

visu paciest
elpot dziļāk, saglabāt mieru

vairs nepieder tev nekas
vari beidzot justies brīvs
un darīt to,kas tev tīk

kniepadatas acs

kniepadatas acs

uz pasauli atvērtais logs

attālums no-līdz brīvība

kā plecos uzvelts slogs

nav man par ko skumt

jau tagad varu būt brīvs

dārgākais manā sirdī

bez kā es nebūtu es

varbūt arī ne dzīvs..

..cilvēki naivi

pieķeras ar sirdi lietām

kuras tik ļoti maitā laiks

aizmirstot siltu vārdu, glāstu

mīlestību, kura jāsargā

attopas- plaisās iegriezusies dzīve

tukšums visapkārt

un nav māju, kurās gribas atgriezties

pakš, pakš..lāses pa loga rūti

pakš, pakš..lāses pa loga rūti

vai man tikai tā liekas?

iekšējs nemiers, dusmas

uz visu pasauli

negrib mani kas pieņemt

tādu, kāds esmu

un savaldīt sevi grūti

varbūt reizēm gaidu

lai nāktu lieli plūdi

visu kas aizskalotu prom

un tad es paņemtu baltu lapu

dotos uz Balto kāpu

sāktu no jauna..

muļķības,..

laikam jau gaidu, lai kāds pažēlo

skūpsts, kas sniegts, lai būtu īsts

ne kalkulējot, kad mīlestību tēlo

un kā pēc smaga, grūta darba

ieguvums saskaitīts..

phe..

es skanu tā, kā Tu mani spēlē

es skanu tā, kā Tu mani spēlē

varu būt jautrs,Tavus smieklus baudu

bet kad skumīga debesīs raugies

arī man ir skumji un es raudu

manas sajūtas - esmu uzvilkta stīga

bezdibenis..un Tu, kailām pēdām staigā

viens nedrošs solis, kustība strauja

var laimi pārvērst murgā baigā

es baidos.. baidos par Tevi un sevi

..un kā soli pa solim Tu liec

ja stīga trūkst..Un Tu nesasniedz

no punkta A punktu B trapeci ejot..

08.10.2006

rudens noskaņās zeme tērpjas

rudens noskaņās zeme tērpjas
koki skumji grimst vakara ēnās
cilvēku sejās nogurums,
bet es smaidu, zinu-tas sākums
lapu zaļajās dzīslās degs sārtums
tās mulstot kā sārtvaidzes skuķes
laižoties dejā zemei kļausies
jautāju tev - vai ļausies
skumjām kaut brīdi ienākt sevī
vai ik mirklī meklēsi prieku
dodot citiem, kā liesmu iededzot svecē
ne nabags, bet bagātāks tiekot

30.09.2006

Mīlestībai nav platas ielas

Mīlestībai nav platas ielas
pat uz bulvāriem,
cenšas ja pārdot kāds to
iemantot var tikai
sirdssāpes lielas
grašus rokā turot..
dzīvi izniekot..
Tā pati nemanot atnāk pie Tevis
kad ticība dzīvei reizēm sāk zust
pieklauvē klusi – „Lūdzu, laid iekšā
-nogura kājas staigājot..”

31.07.2006

..durvis uz vakardienu

..durvis uz vakardienu
ir jāaizver ciet
caurvējš lai nemaitā dzīvi,
tāpat jau samanīsi
uz lūpām ko sāļu,
it kā jau neraudi,
varbūt esi pat jautra,
bet kad vakara krēsla logā nāk
apjaut..atkal jau viena
gulta vientuļa biedēt sāk
doma - var arī citādāk
atliek tik aizvērt durvis..

Tas ir neprāts

Tas ir neprāts,bet es tam ļaujos
Redzu, tavas acis spīguļo
Klāt kļaujos, kaut apzinos
Piebūri, piebūri mani.

Jautājums ir par atgriešanos
Pasaulē,kurā vietas mums nav
Vai tā tikai spēle? Bet nežēlīga
Uz dzīvību vai nāvi..

Kā aizliegtā dārzā gājis
Kur aug tik sulīgas ogas
Un es tās rauju ,nemanot
Esmu pārvērsts par putnu

Man ir spārni, bet nespēju dzīvot
Ja nelidoju..un tu to zini
Nekas vairs nebūs kā agrāk
Arī kaijas lido, līdz pagurst..

klauvē pie durvīm kā siltumu lūdzot

klauvē pie durvīm kā siltumu lūdzot
plaukstas putekļos,klātas ar rētām
izmircis,drudzī un vaigu bālu
veltīgi klupis pār daudzām sētām
ceļu pie Tevis tas mērojis tālu

vilšanās, asaras un noberztas kājas
tici,dzīvē tam viegli nav gājis
tomēr arvien vēl cerībā smaida
kaut nekur nav juties kā mājās
varbūt meklē..no Tevis ko gaida..

ir manā sapnī kas kautrīgs un liegs
kā Vinnijam sapnis par bitēm
netverams cerību prieks
uz 101 sliekšņa es satikšu to
skumjas dzīt projām kas spēs..Vienīgo..

18.09.2006

Par tevi domājot

jūtu,kā mani mati,rokas, seja
pamazām mitri kļūst
migla krīt no gaisa
glaužas klāt kā mīlīgs skuķis
tā gan man diezko nepatīk
vēl padomās kāds, ka raudu
bet es iekšēji smejos
arī to nevar tā atklāti
domās ka traks mazliet
vai mēriņu krogā dzēris ar baudu
tikai iemesls manai jautrībai
gluži cits, nudien
par Tevi domājot prāts tik jautrs
un sirds kā nevaldāms kumeļš skrien

18.09.2006.

Vakara krēslas suņi

vakara krēslas suņi
miglas mēles izkāruši skrien
spožām zvaigznēm acu vietā
tik nemāk tie riet..
atnācis ir to dzīru laiks
ar degošu debess jumu
ar stāstiem,kas nodrebēt liek
pat drosmīgākiem
bet kad iestājas nakts, to vara beidzas
visapkārt klusums un miers
aust rīts un ļaudis uz darbu steidzas
ir tajos kas gaistošs un skaists
vēl rasas lāse uz gliemeža mājas
izraud pēdējo asaru sausu
viss neskarts un sajūtas pārņem
jauna dzīve sākas..

vecais vīrs

viņš sēdēja jūras malā
tik viens un tik nesaprasts
visapkārt pelēka tumsa
tik spīd vēl kur bākuguns..
par dranķa dzīvi domāja
tā sēžot vecais vīrs
par draugiem,kas reiz bija
par kuģiem plašumos
bija toreiz uzdzīve jautra
kad kuģis ostās brauc
bet tagad, kā izsviests uz sēkļa
un apkārt vēji kauc
meitene smaidīga, jauka
to sagaidot smēja arvien
ak, kur šīs jaukās dienas
tik atmiņas, atmiņas vien.
vīrs pīpi kūpināja
un klusi dziesmu dzied
par jaunību, kas bija
bet nenāk atpakaļ...

viens nedrošs glāsts

viens nedrošs glāsts
kā mīlīgs stāsts
iepinies ābeles zarā
pumpuram pieglaudies
šūpojas miegā
stāstīdams liegi
cik ļoti to mīlot..

kā noticēt spēj?
vējš skrienot tam jautā
-kad apkārt tik auksts..
vēl mosties nav laiks
tu atzīsties priekā,
un sevi dzen postā

vai gaidīt man sauli
kas atkausēt spēs
gaidīt un cerēt velti
skaistāk ir koši uzziedēt
smaržot tik skurbinoši
kaut mirkli dzīvot īsti

14.02.2006

kā gravīrās vecās

kā gravīrās vecās,putekļu smaržām pārklāta
ar brūnu,sakaltušu asiņu kārtu
giljotīna,skumja un bezkaislīga
vientuļa pēc jauna upura kāro

diena pret dienu ,divi asmeņi baigi
tur neprasa -vainīgs esi vai nē
klikšķis līdz sajūsmai,neprāta dziesma
aizmirst un piedot nav tās varā

Tik savādi

Es biju kā glāze pilna
Sārta un skurbinoša vīna
Tikko to liki pie lūpām
Izbijos. Bet bez smīna
Jautājums dega uz lūpām
Izbrīnīts vēroju gaidot
Tik savādi,kā Tu reibi
Bij skatīt, kā Tu smaidi
Un lēnām malkoji mani
Ik mirkli garšu baudot
Tad vēlējies nolikt malā
Sakot-mēs iegrimstam transā..

atspulgi debesīs, atspulgi dzejā

atspulgi dedesīs,atspulgi dzejā
tik viens mirklis,drīz tie gaisīs
notvert un saturēt zibsni plaukstā
palaist brīvi lai izgaist vējā
mazo meitēn,ar skumjo smaidu
trīsuļo zvaniņš,pēc tevis saucot
sajust to mirdzumu,kas tev sejā
a-sru pērlītes dzidri laistās..
reiz tevi saucu šūpoties vējā
maldu ceļos, kur ēnas klejo
satikt tai stundā,kad doma grūta
ar siltu elpu atkausēt ledu
sirdspuksta tuvums,ko es jūtu
mūsu starpā,kā čuksti klusi
par savām šaubām lai aizmirt vari
sirdi veldzēt,kā pavasarī

26.11.2006

apmaldījies

drūms tumšu egļu mežs
tik biezs,ka gaisma neiespīd
aiz katra koka,kas te krīt
ir pazudušas dvēseles
te akacis,kur to ir simtiem
tās naktī skaļi kliedz
to vaidi atbalsojas gravās
no bailēm neaizmiedz..
ar taustīšanos soli speru
lai neiekristu muklājā
jo tumsa ir tik bieza
un nav ko pasaukt palīgā..

.....

vai dzīvē reizēm nenotiek tā

starp cilvēkiem jūties tu svešs

maldījies esi pilsētā

bet jūties - apkārt vien mežs..

26.10.2005

aizejoša mīlestība/pagājušais gadsimts

"es aizeju"
un lēnām projām gāji
Tev skatienā jau bija kaut kas svešs
es padomāju..ir par vēlu
bet apturēt es Tevi nespēju

vai gribētu
lai viens šeit atkal sēdu
un klusi savās skumjās gremdējos
par jauko smaidu, mirdzumu Tev acīs
jā,to es ļoti labi atceros

es varēju
Tev stundām ilgi stāstīt
cik labi jutos Tavā tuvumā
bet noturēt es Tevi nevarēju
"es aizeju"..un loks ir noslēdzies

18.01.2006

Sniegpārsliņa

kā tev liekas,ko es te daru
atlaidies sniegā,skatos uz viņu
domāju,varbūt samīļot varu
paņēmis plaukstā sniegpārsliņu
vieglu un gaisīgu,pavisam maigu..

brīnumā skatos,cik tā spoža
kristāliem dzidriem..apgarota
balta un tīra,sēž tā klusi
piekļāvās plaukstai,apdzisusi
atdevās laimei..izkususi

vairāk es neceļu,palika vēl
ticībā mirstot,kļuva tās žēl
klusi es smaidu,atziņa tā
nav lielas laimes..vienīgā
izkust tevī kā asarā..

08.12.2005

Klusums un Miers

klusums..miers
plaukstas vērstas uz augšu
glāze ..tajā vīns
bet es to neaiztieku
..apgāztas Debesis
zvaigznes..kā pērles spožas
tavs pieskāriens
un es no jauna dzimstu
..vai Tu esi pasaku burve
ja sapņos pie manis nāc
pieskaries pirkstu galiem
kā laumiņa..
un tīklos iemirdzas rasa
līdzsvara sajūta zūd
Tu apsēdies cieši blakus
kā vienmēr klusē
..acīs raugies
bet tikko aust saule
projām jau dodies
kad mostos no rīta
plaukstā Tava asara spoža
kā pērle
Kā Mīlestība..skurbinoša

es tikai acīs tavās ieskatījos

es tikai acīs tavās ieskatījos
un it kā soli tuvāk pagājos
bet apmulsu,jo tu man uzsmaidīji
kā tikai bērni smaidīt prot
un arī acis tavas smējās..
..un tad es sapratu-Tu ieraudzīji
ko citiem redzēt nebij lemts
-to mazo zēnu-
kas vēl manī mīt
un kas ik nakti sapņot traucas..
lai katru pļavas puķi noglāstīt
..
un viegli tā
kā viegliem soļiem pļavu brienot
mirdz rasa katrā zieda pumpurā
kā asara
ja saprot tevi kāds..

Vai tev vajag mani

‘’Vai tev vajag mani
es esmu no ledus un uguns’’..

uguns gaismas dzirkstelītēs
pieskaroties vēja spārnam
ledus iemirdzas kā tūkstots dimantu
kristāla glezna liesmojošā rāmī
ceļojam viens pie otra
kā elpa, kā smarža, ko jūti
egļu zaru reibinošs rūgtums
vizbules pieskāriens maigs..caur ādu
gaiss tāds īpaši tramīgs
es vēl esmu ceļā
ar saules stariem, kas mostas
un glāsta tev vaigu..

30.08.2006

Noslēpums

..jau atkal kārdini

ar matu sprogu.It kā aicini

mulsu skatienu..

tauriņu lietus nakts tumsā

Noslēpums..

pludmalē augsti viļņi

jūra bango,upes iziet no krastiem

meklējot patiesību,bet it kā neko

gaidot saulrietu ,jūra jūk prātā

.......

..bet es kur lasīju

tās ir saknes

kad koks ar visiem zariem iesviests upē..

un to trūkst..

Mīlestības..

saknēm -zemes,

bet cilvēkiem-māju

vai tu vari tā.

Vai tu vari tā..

ziepju burbuļa krāsās maldīties..?

vai tu vari tā.
izlīt sīkās šļakatās..
tad nesteidzīgi sevi kopā saukt
simtgadīga ozola saknēs patverties
caur lapām traukties ar vēju
tik neteikt-es nepaspēju
kā zīle caur lapām tu dīgsti
ziedojot pēdējos spēkus
zaru rokām pār zemi tu slīksti
uzņemot,izpērkot pasaules grēkus..

līdz tevi sitīs krustā..

es reizēm bērns

es reizēm bērns..bet reizēm pieaudzis
kas sapņus tīklos smalkos auž..
kad mīla snauž
ne sev pie kājām vēlos redzēt to
kas laimi sola vai spēj dot
un sirdi ielīksmot..
izrauties sen vēlos es no važām
tās manu gribu,manu prātu saista
un naktīs puķu smaržu baudīt liedz
kas reibina kā vīraks salds
tad dvēsele man izmisusi kliedz..
cik ilgi vēl..cik ilgi vēl..?
tu paciest spēsi ,ka par tevi ņirgājas
tas cilvēks,ko tu turēji par svētu
kā elku pielūdzi un mīlēji..
cik ilgi vēl??
un nezinu es atbildes..
ja zinātu..vēl gūtāk tad man klātos
jo jāizzūd
tad būtu manām pēdām,
kas zaļu mīkstu zāli min kā samta paklāju
un mūri jānoārda,ko tik cītīgi ir cēlis prāts
..vai spētu to..un vai izturētu..?
es sagraut to,ko pats ar pacietibu būvējis..

..bet skumjie nevienam nav interesanti

..bet skumjie nevienam nav interesanti

Tā , garām ejot, izmeti Tu

Vārdi kā sārtas brūkleņogas

sabira kabatās..

pa vienai nu tagad ārā velku,

nu dikti skābas

bet laiks ir pagājis un zinu

Tu jau gribēji man labu..

es ceru,ka sapnī kādā..

es ceru,ka sapnī kādā..
kas tevi tālumā nes..
zvaigžņu lakatā austā
tiksimies mēs..
zinot,cik grūti
aizmirst
dienas sekundes grūtās
uzsmaidīt varbūt spētu
viens otram sapnī
mēs..

01.07.2006

strauts,augstu kalnos sācies

strauts,augstu kalnos sācies
gājējam veldzi dod
putekļiem klātās acis
lai skalojot redzi rod..
Tava sirds - spirgta kā avots
tīra un labajam atvērta tā
mirdz kā visspožākā zvaigzne
pie debesīm zvaigznājā..
man domas bieži pie Tevis
pa taciņu projām steidz
jo proti Tu novērtēt draugus
un labus vārdus tiem teic
dzīvē bieži ir dienas
kad kalnā grūti ir kāpt
bet atceries-neesi Tu viena
ja pasauksi-draugi būs klāt..

08.04.2006

Saulainu smaidu pa dzīvi ej

Saulainu smaidu pa dzīvi ej
Ej,lai cik arī grūti
Katru dienu sirdī prieku lej
Ej tik viegli,kā pieneņpūka

Citiem liksies,tas sapnis skaists
Priekā mirgojot kā Tu laisties
Vai ir viegli vai smagi,to nezinās
Tikai vieglums pie Tevis saistīs

Tici zvaigznēm un tici laimei
Sapnim par balto kuģi
Baltām burām pie Tevis tas nāks
Un būs Pasaule zvaigznēm spožām..

10.06.2006

Vai Tu mani jūti..?

kad rokās es tavās lieku
to neuzveicamo prieku
ar dažām niansēm jaukām..
es domāju..
nekas nav zaudēts..
un,..
plaisas..
kas tās..tādas..
ja varam
justies kā bērni..
iegrimstot ..
Tu pati zini
bet neprasot neko lieku,
Vai Tu mani jūti..????

Vēlos pasacīt

Vēlos pasacīt
Manis var nepietikt rīt
Sapnis mans baltais
Kā balzāms uz sūrstošas brūces
Smalkais tīkls kā tills
Kad izmisums
Naktī, kad atkal esmu viens
Putni bez cerībām nespēj lidot
Un man mūri tavu nepārkāpt..
Maza uzticēšanās nāve
Balto spārnu noklāta zeme
Pieliec vaigu-siltu elpu jūti
..bet arī tā drīz izgaisīs..

19.08.2006

lai diena saulaina mostas pēc nakts

lai diena saulaina mostas pēc nakts
pietiek ar bēdām..nevajag skumt
lai paliek asaras rūgtas citiem
tiem,kas tik ļoti vīlušies dzīvē

dzirkstoši smiekli,smaids uz lūpām
prieka dzīvē tik daudz
dejo un izdejo grīdu cauru
tā,lai par velti šeit nav nākts

tas nekas,ja vēl šodien tu viens
smaidi un tev paveiksies draugs
dzirkstoši smiekli,smaids uz lūpām
prieka dzīvē tik daudz..

un ja vēl šaubas ir tavā sirdī
nāc pulkā un dejot sāc
dejo un izdejo grīdu cauru
tā,lai par velti šeit nav nākts..

dzirkstošu zvanu skaņas

dzirkstošu zvanu skaņas
zvaigznes skaņa,kas krīt
uz brīdi aizveru acis
neelpoju
minu.. šonakt,rīt
ja Tevi nesatieku
plaukstas līnijas liecas
tās noglāstīt
pie Tevis augšup tiecos,
nekas,ka zvaigznes
mirst..jaunas lai dzimst
krāsojot debesis krāsās
varavīksnes asaras spožas
Tavās rokās
ogles izdzisušas
melnas kā debess cauras
bija kvēlas
bail bija apdedzināties
es zinu..Tu atkal nebūtībā nirsti
lai dzimtu no rīta
tikai naktī..kad Tu sauci
nevarēju būt Tev blakus
un nu par nodevēju
sevi es saucu
bez vārdiem,bez elpas
Tu gulēji..rokas splivena stūrī
kā ķēdēs..augums trīcēja
asaras .. tās nodevīgi
spraucās starp skropstām kā plūdi
..es sevi par nodevēju
jo palīdzēt nevaru
tā katru brīdi
kad mazliet mirsti Tu..

lietus līst

lietus līst..
pār palodzi slīd
plaukstās krājas mazs ezers
kā iemests akmens,viļņi kad skrien
aizsprosts vaļā..
Tu un es
kā mazi bērni
uz šīs Pasaules
pie apvāršņa iekurts ugunskurs
gaisma vilina,bet bail
ka tā tikai mirāža
kad pienāksim klāt
tur tikai pelni
un taurenis košiem spārniem
tā mūsu dvēsele
aizmirstā Pasaulē..

01.08.2006

brīvība

brīvība..
ar ko tā saistās..?
kādam ar izsistu logu
stikla šķembas,asas un sīkas
atnesot citam sāpes,
griežot rētas sirdīs un rokās
saules apmirdzētas laistās..
..vai ar izšautu lodi
skrējienā savā atnesot nāvi
tā ļauni ieurbjas miesā
ilgi tā nespēj brīva būt,
kādam par to būs jāsamaksā..
brīvība lodei vai brīvība nāvei..?
un tad nezini,vai maz priecāties
brīvība kā tāda..

31.07.2006