Rūķu pasaka

satikās parkā,
kur uzsnidzis sniegs..

smaidīgs un omulīgs rūķītis Prieks,
brienot pa sniegu, smieklīgi veļas,
nekad un nekur tas nejūtas lieks,
satiekot to, kļūst smaidīgas sejas.

rūķis Žēlums stāv ceļa galā,
raud milzu asaras, plūkā sev bārdu,
pieradis skumīgs būt, vienmēr malā,
aiz bēdām piemirsis savu vārdu.

Lepnums kā pūpēdis piepūties balts,
ne puteklis uz tā glauniem svārkiem.
skatiens uz visiem ledaini salts,
neies jau palīdzēt cilvēkiem vārgiem

Greizsirdis ..rūķis pavisam sīks,
nelaiz sev klāt pat ēnu..
tur ir kas apslēpts..nodevīgs,
ja izdzird par citiem ko labu.

bet Sapnis ar Cerību rokās iet,
tiem mirdzums un noslēpums acīs,
ja gribēs ar tevi tie parunāt,
vairs nesatrauksies, ko citi sacīs..

jūs domājat, tas ir nosapņots..?
un es te pasakas stāstu..
jebkurš var būt kā balva vai sods,
tas, kas jūs miegā glāsta..