piespiedis vaigu rasainam logam
jūtu, tas skumst
par dienu,
par bezgala tālo
un par dienām, kas nenāks vairs
eju laukā un kastaņus lasu
duras rokās, bet to nav žēl
prasu - vai tiksimies,
ja pasaulē plašā kaisīti mēs
vienu sauli, spožu kā rasu
mīlam..bet ūdens malka man nav ko dot
vien savā sirdī varu glabāt
kā kastani plaukstā samīļot..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru