lietus līst uz ietves atlokiem
mijiedarbība - solis turp
izgaistu līdzi dūmiem, gaistu
nenāku atpakaļ..
liekas - tik viegli
atrocīt piedurknes, viens viegls turp
glezna ar eļlu, vēziens,triepiens..
svaigs pleķis, aizmirstība,
izrakts no pagātnes koridoriem
nopūta, izdvesta gadsimtiem ilgi
liek atgriezties , dzīvot no jauna
tikai vai mēs būsim..?
rekviēms un lūgšanas klusas,
zaudēti sapņi, nožēla salda
basas kājas bruģa ietvē satausta katru graudu
baudu ko nesniedzi,
guļu uz ietves , man silti
gredzenā griežas mākoņu vēji un auž
šalli, ko tīt ap kaklu, kad auksti..
man salst..
es zinu..uz ietves skan soļi
tuvāk un tuvāk.. neaizies garām
sadzirdot balsi, izplūstot dzīslās
ar asinīm skarot pavasari
lai akas vinda dzied veco dziesmu
par ozola mizu..raupju un dziļu
rūgtena garša uz lūpām,taka uz pirti
gar dobēm, kur mirdz brīnumskaisti
gādīgām rokām auklēti
kā bērni- matiolu ziedi..
Tu vēl to atceries?? ..skaisti
salijuši gājām gar veco klēti
stāstot, cik būtu baisi
..to visu aizmirst..
....
brīnums un gadu krātais izmisums
ļauj atkal sajust' tā dvesmu
mirkļa apmulsums, sajūtot sevi kā daļu no tā
..noburts un laimīgs nu esmu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru