smaids, ko sev veltu
maize, uz galda ko likt
sāpe, ja arī tāda būtu
vēl debesīs nesāk snigt
maigums izčaukst birušās lapās
rūgtums kā inde asinīs krājas
nedzīvās dzīslās, vēl vietām zaļās
nosalusi- vienā naktī pasaule mainās
īstu , ne maitātu bez gala
dzīvi gribas,
man sirds vēl tic un cer
paradīzi atrast vēl uz zemes
ne pakārtam tilta margās
kad stiklains skats
un smaids sejā –
smaids, ko sev veltu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru