Piedzīvojumu Diena

Tas ir tik trausli un viegli
Vārdos izteikt? ..tādu sajūtu vienkārši nav
Kad uz Quigouret virsotnes saule riet
Vērot, kā  kalnu smailes zilā dūmakā tinas
Kā saplūst oranžās liesmās degošas debesis
Apgulties zālē un zvaigznes klusumā vērot
Ak, cik brīnumskaisti ir zvaigznēs apmaldīties
Sajust, ka nevēlies ceļu atrast atpakaļ
Pat ja zibeņi un lietus aumaļām līst
Tas izaicinājums, ko pārvarēt var
Ja deg tevī spītības dzirksts
Sev sevi pierādīt,
Uzmeklēt ne vienmēr vieglāko taku
Ja uzticams ceļabiedrs līdz,
Solveiga,
Lielā Piedzīvojumu  Diena tev sākas ik rītu,
Vēlies un dzīve
Brīnumu sapņiem piepildīsies..

gāju un kupenā atradu vēju

27. mar 21:03 2008

gāju un kupenā atradu vēju
ieputinātu,
citreiz tik neganti skarbu un stipru
bet nu - kā čukstu
ar pūderētiem vaigiem un snīpi
balti balti kaisītiem miltiem
tik vietām sārtums jūtams
nopūtās klusums
ņemot rokās,
tāds karstums un žēlums
par vēl nenoieto ceļa jūdzi
kā spētu to nosargāt
zemi, kur sapņi, kur balss tālāk sauc
nu labi,
kaut izpurināt pelēki vienmuļo miglu
ar ko piepildīts rīts
ap dārziem
atvadas kā ieilgušas sāpes, tās žņaudz
ievilkt elpu krūtīs grūti,
kad saproti -pagājis jau
ir mirklis. Un mirklis ir zudis
..
vējš mani mācīs dzīvot

sajūta trausla

25. mar 22:48 2008

..tas nav no šīs zemes..
tas ir īpašs.. pavisam savādāks,
tuvojos lēni,
teici - tas nav fizisks..
ārpus sapratnes
kā gaiss, kas mūs ieskauj..
Tu esi , es reibstot ļaujos
sajūta, tik trausla,
kā ziedu rokās turu un pieskarties vairos
ļaujot nākt iekšējai vibrācijai..
tā, kas ļauj mierīgam būt, kad citi sitīsies stiklos..
nav iegūstams vai zaudējams,
kļūst viegli dzīvot..
.. mīlestība neprasa, bet dod..
un manis Tev vienmēr pietiks
visgrūtāk būt., kad gribas skriet,
kad gribas pasauli pārskriet , triecoties mākoņos..
paslēpties šaurajās grīdas spraugās
sirdi paslēpt , kas satraukta izlauzties vēlas
netverams, trausls un maigs
tajā brīdī palikt un gaidīt
..tas nav izsakāms vārdos..

tikai debesis

19. mar 00:05 2008

Tikai debesis..
kādu nieciņu stūrīša zila
pie atloka .. un neraudiet
kad citi teiks - viņš miris,
neticiet!
tā nenotiek!
..
Kad ausīs rīts,
vai var stāties upe?
straumēm putojot
vienmēr uz jūru tā trauc
kur mūžība , kur viss tik balts
..es dzīvāks par dzīviem..
Pat, ja manis te nav..

neatlaid, nelaid un turi cieši

18. mar 02:51 2008

jūtu
kā plauksta,
tik maiga un trausla
akmeņus- sāpes no ceļa veļ nost
stāsta - cik pasaulē
cilvēku daudz, turot akmeņus rokās
domā , tie dimanti īsti
lai jau, lai
kā no biķera sausa
plaukstās manās tu savas liec
un drebot kā salā
savas lūpas - tik saldi rūgtas
sulu pilnas, kā ķirši pārgatavojušies,
sniedz, čukstot klusi, bet sirds kliedz
- neatlaid , nelaid un turi cieši
man nav spēka tev pateikt nē..
paliec un ļauj kaut īsu brīdi
sevi satikt un atrast –
līdz skurbumam īstu..

viens otru glābsim..

16. mar 02:24 2008

..tu atgrauz man roku
un asinis laizi kā suns
viens otru tā mēs glābsim..
jo man - negribas dzīvot,
bet tev nāvīgi slāpst..

tik dedzinošas asaras, ka sūrst

16. mar 02:14 2008

pār pleciem kā skudras
klīst, bez apstājas
sabirst un brūcēs krājas
tavās kailajās rokās
tik dedzinošas asaras, ka sūrst
lūzt,
kā pret klintīm triekto kuģu masti
ne tagad, jau vakar,
pirms sākās
nepieredzētas,
pasaulei ejot bojā, katastrofas
izdzīvot, kā lāstu uzkraut uz pleciem
zem trūdu gruvešiem nosmakt
ne palīgā saukt
vējš laupītājs aurodams klaigā
man sametas bail
par tām rokām, kas lūdz
bet nesagaida,
tikai nievas
izsmiekla dubļus mestus sejā
līdz pakrīt
tā vraks vēl ilgi šūpojas viļņos krastā
nevajadzīgs, nesagaidīts
līdz ūdens to klāj..

un vēl, vēl, vēl..

15. mar 00:05 2008

un vēl.. vēl..vēl
atlaid vēju
ļaujies straumēm nest,
sadegt nebaidies
mirklī kad jutīsi - sirds stājas
pret kalnu,
noberžot nost raupju ādu
spēsi aizsniegt dvēselē mirdzumu
mitēsies slāpes, tās veldzēt
naktīs dosies,
basām kājām brienot pa upi
kuras krastos,
kā reibdami par pārdrošību,
dzied neredzēti, brīnumaini putni
par mīlestību un sapni, ko nepiepildīt..

ieraudzīt trauslu un mirdzošu sirdi

13. mar 10:16 2008

Ne paskaidrot un saprast
Domas slīd viegli
Bēgot no īstenības
Neizdodas
Apsteigt Laiku
..kur beigas ir sākums
Un vientulības patiesībā nav
Kas mūs saista..? pagātne – nē
Arī sāpes, kas dvēselē asi griežas
Mīlestība uz dzīvi..
Zem sašvīkātas un pelēkas kārtas
Ieraudzīt trauslu un mirdzošu sirdi
Uzrunāt, negaidot atbildes..
..diena iesākas , dun sliedes
Vārds, nopūta klusa lūpās
sniegs kūst uz margrietiņu saulēm
Pasaule tava tik tuvu
Ka tāluma robežu nav,
Elpa ieskrien koku lapās pie loga
Un raud..

pat ja neapsoli

9. mar 12:40 2008

ir debesis, kas nepieder
ved tuvāk un šķietams izliekas tik īsts
ceļš, ar izbailēm un šaubām
lāsumaini ķiršsārtas krāsojas lūpās
asaras sniegā
jūtu spilvenā, mans dzirnakmens
rievotām malām, zem vasaras ilūziju sloga
ejam ..pasaules nepietiek šodien
pat ja neapsoli, esi tuvāk
kā sirdsapziņa liek..

pumpuri briest..alkst saules pieskārienu

29. feb 23:51 |2008

ved mani, roku turot pie sirds
akls, bezpalīdzīgs
varbūt ceļā
atminēt spēsi.
Kāpēc..
kaut reizēm ticēji velti
pie ozola atvest
ja spēsi
un guldīt uz rokām
mizas rūgtumu jūtot
sapratīšu - mīli
soļi pār akmeņiem klūp
nejūtot sāpes, nejūtot it neko
vien smaidu margrietiņas
pat gar aizas malu ja iešu
akls, bezpalīdzīgs
būsi
tikai tu un es
liecinieks nebūs neviens
lazdas augumu liecu
pie zemes
kur bezgalība
kā lapas trīs koka zarā
vēja nesaudzīga, vēja skarba.
Un . vairs nesargās
rokas pie krūtīm
ar zīdu smalku
pavasaris grēkā dzimst
pumpuri briest , alkst saules pieskārienu..

aizsardzība..drošas sienas

25. feb 00:29 |2008

aizsardzība..
aplenktos cietokšņos valda bads
pavisam drīz,
neiekļaujoties vārdos
tiek saindēta aka un ūdens
to dzer pats
gribas nomazgāt skūpstus
iebrist jūrā tik dziļi,
lai aizmirstu, ka bijis kas,
nejuktu prātā
no drošām sienām,
kas virsū spiežas un iesūcas ādā
- nogurums un bezcerība
ik vārdā, ko sauc
lūgums piedot un atbrīvot,
virs cietokšņa paceļas karogs balts..
..
tas man
bura no sapņu kuģa..
vai tiesām klusums, miers ostā..?
nē.. vējš kuģus projām no krasta dzen..

..un klusēja viņš

23. feb 18:31 2008

..un klusēja viņš
tad saņēma drosmi
slavēt to. ko pielūdz un nīst
rokas kaislē augumu glāsta
nedaudz zemāk, cik pieļauts
un viņš jautā - drīkst?
kad viss - viss bija zudis
un palicis viss tik īsts
ka nepieskarties ar rokām augumam tavam
būtu saprasts kā lāsts
būtībai, kaislei un dzīves alkām
neziņai.. es tevī savai nedrošībai
sprostus un barjeras laužu..
īpaši mēs..,un tādi būsim
līdz mūs saberzīs smiltīs
.vējš, kuram
tu nespēj pateikt nē..
tavs dzīvsudrabs
bet es - tikai stāsts

tavas acis..

23. feb 17:31 2008

Tavas acis
tik dziļas, dzidras, uzticīgas
tādas esmu redzējis tikai sunim
kas mīl..
mani tās nobur,
un es vēlos saprast
dvēseles dziļākos avotos
tevi
.. es gribu atrast
Klātbūtni, dziļākas jūtas..

ja tiekam tā dvēselei klāt..

23. feb 16:38 2008

kur atrast sauli
kur izžāvēt malku, kad salst
spēka un nespēka vajāts
iet, kad domā, nav ļauts
naktsvijoles sirds piesmieta raud
smiltīs iemīta dziļi,
un zied,
visam par spīti
robežu nav,
arī akmenim viducī sāp
to naktī var dzirdēt dziedam
ja tiekam tā dvēselei klāt.. 

aiz lepnuma, iedomības

21. feb 23:37 2008

Aiz lepnuma, iedomības
Aiz mīlestības karstas
Salauzu taurenim spārnus. Gaisā metu, lai lido
Neapjauzdams spēka
labu gribēdams,
bet tik plānu, kā elpa,
noberzu krāsu
vainīgu skatu tas raudzījās
it kā vēloties pateikt
piedod, ja vari..
sastinga pus izteikti vārdi,
sirdī ietriecās krītot
salauza bruņas cietas
krusa pātagoja,
bez žēlastības
maiguma glāstus saēda rūsa
ticība zuda,
Brīnums
un nu sāp,
atmiņas par neizdzīvoto
iestrēgst cerības tilta margās
zem kura laimīgi pārīši klejo. Un
arī pārējo notriekt gribas
lai nedomātu..
lai sevī atslēgtu jūtas.. Ar drošības sviru
kas ļautu neatgriezties, kur bijām

kas dzīvo ikvienā no mums

17. feb 22:54 2008

pārklājas domas
ledus aukstas pār jūru
sasala un sastinga
pār muguru pārmesta lapsas āda
tā nevērīgi, kā izsmejoši uzmetot skatu
tiem, kas palika krastā
[sadzirdēta, nesaprasta]
kā Kaija
pret vēju, skarbu vēju sejā
jūtot, pakrūtē sāp
sapni -trauslu un maigu
nespējot aizmirst un pamest,
palikt uz vietas
un kliedz, kad krīti
bez dzīvības. Mīlestību kliedz..

ir straumes
un buras, kas mastā
liedz palikt krastā, kad zvaigznes
kā sudraba rasa
mirdz viļņa sirdī un skaustā
neapjaustā tuvums un ilgas
pēc neatrastā, kas dzīvo
ikvienā no mums..

nedzen vēju to prom..

17. feb 18:20 2008

Dienā iemaldās vakars
vakars. Mirkļi, kad bijām
lūdzu, nedzen,
vēju to prom, kas iepinas matos
nopūtas skan tavos logos
Sniegpārslas kūst, vēl nesatiekot,
zemi, uz kuras sapņojām
Skaudrākās skaņas čigānu dejās
stāsta, neatnākt ziemai,
ja to aizliedzam sevī
izgaistu, ne vārda neteikdams
vien asaras,
leduspuķes mirdzošas logos uzzied
...
Mīlestība..
bijām tik tuvu,
klusēdami pagājām garām
neatpazinām,
pelni un smiltis, mirušas Debesis zem kājām
jā.. Ziemai baltai pie mums neatnākt

ilūzijas

17. feb 18:18 2008

man nerūp ne diena ne nakts
vakardiena sveša
būt vai nebūt - izlemju pats
divas stigas,
vienā soli lieku
sāpes, kas sirdi plosa, neizjūtu
to nav
līdz saulrieta upēm, kad aiziets par tālu
slāpes un sāpes zūd
līdz ne izsalkums, ne arī, ka dzīvo
pats saldākais, maigākais vārds -
atbrīvo
no Maijas ilūziju skavām
ikdienišķām rūpēm pieliekot punktu
svētlaimībā grimstot
čukstu - lai nāk..

* Maija - hinduismā - ilūzijas

diena pēc dienas nāk.. katreiz no jauna

11. feb 01:25 2008

nepierodi
pretī stāties un izjust
izjust, kā kauliņi tirpst
saprast -
karstākais uguns, degoša lava
plūst viegli pār smiltīm
dedzinot ūdeni
ir kas svēts
liesmās, kas aptver
ēnu skavās pasaule mirst
un es – tāds, kāds vakar biju
esmu aizgājis nebūtībā
iet pa taku puisēns mazs
no tumsas tam trakoti bail
kā sastindzis
veroties zibens šautru trakulībās
jā, arī tas biju es
vakardienā aizejot,
pēdas izgaist, kad nāk jauns rīts
ne skumju mākts..attīrīts
paliek, kas dzīvs..

skan manī mulsums un vārdi

3. feb 12:54 2008

gribas siltam augumam pieglausties
ne sex varbūt 
sajust, kā uz manas plaukstas 
pukst sirds 
lūpas, kas smaržo pēc medus 
un klēpis, kas bitēm māja 
san.. un dūc 
tas mans glābiņš vēsajās dienās 
kad vītolu zari, 
upes dzelmei pieskaroties viegli trīs 
izjust sāpes un baudu 
sadegt ar tevi un uzplaukt 
kā ziedam ko rokā turu 
atdzimt vižņos peļķēs 
un baznīcu zvanos..

man jāpiekāpjas

3. feb 00:33 2008

tev nav ļauts·varbūt, ka labi
izjust sāpes, ko izjūtu es
domājot par tevi, sirds mana lūzt
kā viļņi, kas sitas nepatraukti
pret granīta bluķiem. kas stipri
ne tik cik mans augums
tavs stāvs.. ir nepielūdzams
un stājas mana sirds
ne skumjās, bet vientulībā
asaras krājas lieveņa rievās
salti debesīs mēness spīd
man jāpiekāpjas
tavas sirds nepieejamībai

svece, kas vējā dziest

2. Feb 23:40 2008

tu atraidi

tās liesmas, kas vējā plīvo

un svece, kas vējā dziest

sirdī neatradusi mīlu

dzīvo..

uguns sadedzina

es eju sētmalēs akmeņu sirdis kraut

noplēst žogus.. atbrīvot suņus

aizlūgt par dvēselēm, kas bezcerīgi skumst

sagaidīt saules sildītus vergus

iekaltus ķēdēs,

man gribas iekalt bruģī vārdus

šeit dus, aiziet kas nesaprasts

sevi izdzēst un izliet krogus glāzēs

kas plīst un sašķīst ne parketa zālēs

vietās, kur jautras meitas klīst

vietās, kur nemeklē mīlestību

tikai, lai aizmirstos sirds

salūzt nepiepildītas ilgas..

patiesāk būtu

2. feb 22:55 2008

par mēness stariem necenšos daiļāks būt
un pareizāks
jā, ir manī ilgas skūpstīt lūpas
kas izstaro sauli, rīta rasu liegu
bet patiesāk būtu, ja teiktu
- es ilgojos mājas
kur smiekli skan
kur mīļotās skavās aizmirsties var

pieticība - ne man

2. feb 22:50 2008

ielās iedams, apkakli uzrauju augstāk
slēpdamies no vientulības, no tava smīna
eju, kur apkārt skan smiekli
kur meitenes smaida
nopirkt vēlos laimi..
tā nav krūze garšīga alus
atgriežos istabās, kuras stūros ēnas man smej
sejā metot nežēlīgi vārdus
kurp ej, ja vēlies,ko piepildīt nevar
pat simts gados..
vien vienā mirklī to var tev sniegt
meitene, kas sirdī neaizliedz mīlu
bet kur to rast, kur..
pieticība - zāles,bet ne man..

atmiņā vārdi

31. jan 23:38 2008

No rīta gribas celties
..izstaipīties
un tad laiski kā kaķim
izstaigāt māju
redzēt, kur stūrī nomestas čības
un paklājs uzrāvis krunkas.
.atcerējos vecomāti
ar brillēm biezām uz acīm
klusi čāpstinot sauca pie sevis
nāc.. man tev kas sakāms
par to dzīvi, ko nezini
un nezināsi
tā visas pasakas sākas
- kad projām iešu
nelej asaras un neskumsti ļoti
es mīlu tevi un neatstāšu
bez ziņas, vien mums zināmas
liec rokas savas mazās manā
un klausies
stāstu par meiteni jaunu
kuras acis bij ezeru dziļuma spožas
kad draugs, skroderis glīts
nāca to bildināt
un lūgt tās roku no tēva..
..mīlestība,
par to nerunājām.
tā vienmēr bija mums klāt
kad grūti dzīvē gāja,
un tici, tas bieži bija
tā spēja mūs sargāt..
..pārāk mazs es biju lai saprastu,
kas ..
bet atmiņā vārdi
- sargā un nepazaudē labo vārdu .. 

ja spētu es uzgleznot

31. jan 23:36 2008

man atkal jau gribas
grabošā tramvajā braukt
turot tevi aiz rokas
dusmoties uz vēju,
kas atļāvies matus tev jaukt
jūras vilnī iebrist
līdz potītēm..ha, pēc tam līdz vidum
ieraudzīt
šausmās pārvērstu seju
ar smaida un izbrīna grumbām
jā, šādos mirkļos tu esi skaista
ja spētu es uzgleznot
vilktu apļus un lokus
uz sienas
raisītu vaļā auklu mezglus
tu kaila
burvīgi valdzinoša un daiļa
es trīcētu no iekāres un bailēm
pirms pieskartos
vispirms ar domām
tavām krūtīm, kas briest
kā raudzēta mīkla pirms svētkiem
kad ciemiņus gaida..

vējš sadzinis bangas

31. jan 23:34 2008

vējš sadzinis bangas
vārtus gāzis ārā
vētras vēstnesis
uzdzīves un mīlas kvēlas
savāds iedegums tavā ādā
un man tās neatdzerties..slāpst
iereibis eju kā dzēris alu
ceļu uz mājām
jo salst.. ja sasildītos
kamīna gaismā vai tavās skavās
rīts mūs neizdzertu sausus
kā vīksna upmalā, kas vīst
no sausuma
tā es pēc mīlestības tvīkstu..

šī viena diena

31. jan 23:29 2008

.. reizēm nezinu, kur aizvedīs domas
sirds jūt, ka nav tālu
strauta nebēdnīgas čalas
briest un sprāgst pumpuri vaļā
liepas zied
un es noāvis kājas
kā bērnībā tālā
pa smiltīm un akmeņiem skriešu
līdz tās jutīs, pat sabristas skrambās
ir viena diena, kad esmu laimīgs
.. mana dzīve
šī viena diena,
kad dodos pie tevis
ne noguruma, ne baiļu vajāts
nē, es atgriežos mājās..

Veltījums Gunitai Irbei

29. jan 01:19 2008

es jūtu, sāp
bet vēl jau nezin, kas labāk
un varbūt ir labi, ka sāp
kas būtu no tevis, ja nesāpētu
katrs mirklis, stunda
izskrien tev cauri kā lielceļš
un tad jau kļūst vieglāk
tu ej uz patiesību..
uz sevi..

acis, kas nepieviļ

29. jan 00:09 2008

man patīk klusums un miers
skatiens, glāstus kas sniedz
acis, kas nepieviļ
tik dziļas
noburties un apmaldīties var
samtaino roku skavās
sirdspukstos, kliedzienos, čukstos
skūpstos, ko lūpas sniedz
lai rokās, kas glāsta
paiet nakts tumšākā daļa
..tu neaizmiedz,
sakot vārdus bez mitas,
straujāk kas asinīm riņķot liek
ak mīļais, mīļais..
cik ilgi Tu biji
pasaules klaidonis, nemākot atrast
ceļu pie manis..

gāja ierastu ceļu..

28. jan 22:31 2008

gāja ierastu ceļu.. viena,
nezinot – kur aizvedīs,
vakars bez nosaukuma
smēja, smaidīja lietus lāsēm
citi neredzēja,
kā asara nelūgta, rūgta
ritēja vaigam pāri
zemē nopilēja

..viņi gāja,
gāja katrs uz savu pusi
- zeme apaļa, apaļa
mēness smaidot nodomāja
kur
satikšanās un māja,
tikai viņiem

pārdomas

27. jan 12:04 2008

..manis ilgu pārdomu rezultātā izauklēts..
- ne profesija, ne dzimums un vecums, ne pat kāda pieredze dzīvē.. kad visu, kas mums pieder, ar ko saistāmies, galu galā, ar ko mēs sevi pat apzināmies.. kad to visu noliek malā, paliek visskaistākais, vistīrākais un mīlestības..īstas mīlestības piepildīts "es esmu es pats" ..
- un tad neko nenozīmē personālijas - es mīlu visus cilvēkus vienkārši tāpēc, ka viņi ir.. nekas nav vajadzīgs, bet es priecājos par tiem..
..manas izjūtas - mēs esam vienots veselums - koki, puķes, cilvēki, ūdens, saule un lietus, zeme, kukainīši un viss viss.. kad to apzinies, tad neceļas roka kādam nodarīt pāri.. protams, ka ne visi ir tik tik labi, bet arī cilvēkam uz sejas uzmetas pumpiņas, uz rokas izsitums.. ne jau tāpēc roka jāņem nost.. ar mīlestību to ārstējam.. tā apmēram es attiecos arī pret negodīgumu un ļaunumu.. nestāties tam pretī, bet neievērot, lai ļaunums pamazām zaudē spēku,.. pretreakcijas gadījumā tas aizsargājas un kļūst stiprāks..

Ikviens cilvēks var otram ko dot

27. jan 10:37 2008

..ikviens cilvēks var otram ko dot,
baltu sapni - buru, ar ko pasaulē traukt
atbalstu, draudzīgi siltu smaidu
tāpat vien - pat ja negaida
bez iemesla samīļot..
..ikviens cilvēks var otram ko dot,
debesis zilas, samtaini gleznainu rītu
sajust, otram kas vajadzīgs
un, ja grūti tam iet,
panākt pretī dažus soļus
..
..ikviens cilvēks var otram ko dot..

Kad tava sirds nejutīs

26. jan 22:20 2008


..bet ,
kad tava sirds nejutīs
roka noglāstīs un pliķi cirtīs
it kā nejauši, garām ejot,
sūtīs pa pēdām asinskārus jūtu suņus
sirdi kas sagrauzīs un miesu
ar baudu, kas noticēt liek
izslāpuši un kā neprātā..
gurdi tīksmē vēl kaulus aplaizīs
..un tad mēs kļūsim sveši..

šodien ir tā

26. jan 20:51 2008

šodien ir tā..
nesaprasta ir mana sirds
klusumā un nemierā
lietus līst
un arī man raudāt gribas
savaldos, rokos grāmatu kalnos
piesienu domas
aiz smilgas liedaga klajumos
krauju akmeņu sirdis, soļus lieku
tik uzmanīgi un viegli
lai nesaminu tavu
iejūdzu jūtas vējos, lai skrien
un lai debesis gaišas top
.. ir trīs vārdi
bet tos zvaigznēs prot
lasīt un izdzīvot,
tas, kuram ir Dots..

to, kas neatnāks..

26. jan 18:17 2008

Vai tev tā ir bijis..?
uzmācīga doma vajā
kā pārmetums,
peļķēs vakardienas smaids
un dzīve, pa pavedienam izirusi..
ziedu vakars, viesi dejo
vāzē vaidi, ko sirds
tik sakaltusi, gaidot
to, kas neatnāks..
un sniegs ne vairs tik balts 

ir simtiem veidu

26. jan 16:22 2008

ir simtiem veidu
- kā skumjam un nelaimīgam būt
.un. tikai viens - tas īstais
draugiem par dārgakmeni , 

arī par siltu dienu,
par sava Laika vēstnesi,
kas nesaprasts soli liek
- būt par sirdsapziņu..
Tevī iesēts ir labais,
graudi, kas steidzas dīgt
un Laikam domas nepakļaujas
tās pārvar grūtības, visas robežas
pasaulē , kur brīnumi mīt
un tā - tava sirds ..

vilnis zem viļņa..

22. jan 22:27 2008

vilnis zem viļņa
bezgalīgās krāsu niansēs
maigums, kas tevī ceļu rod
apslēpts, tikai ne man
spēks sevī
jāatrod
necelties vēl spārnos,
jo vējš..tas vējš,
jauns, neapdomīgs un skarbs ..
var sapņus zemē notriekt
ietves putekļos,
samīs tos kumeļi strauji
kāds pacels un pasmaidīs..
..
bet mums.
ne bailes no sāpēm un naida
.. sapņu trūks

degošu magoņu lauki

15. jan 23:03 2008

slieksni kāpju un krītu..
labi, es iepazīstu
dzīvi ar ērkšķiem
ir puķes asas..asi reibinošas
degoši magoņu lauki
tie spraucas miesā, izaugot cauri
nezinot, ka nav laika
un acis izstaro liesmas
neprātīgas, ne ļaunas
tikai - dzīve īsta tik īsa
šeit un tagad
nav bail pazaudēt
..jo arī Tu tajā magoņu laukā,
mēs nenāksim laukā
kamēr tas zied..!!

laiks izvēlas mūs..

14. jan 22:55 2008

.. būsim godīgi paši pret sevi..
Laiks izvēlas mūs..
mēs liecinieki
spilgts gaismas stars ielauzies nakts tumsā
- kā jūties, ko dari
ceļos nometies,
uz dēļu grīdas velti lūdz
putekļi un šaubas vīlēs graužas
ceļa malās atstājot draugus
jautā sev, vai pienāks rīts
viegli soļi pa ietvi, bet sirdī tie sāp
dzer, kamēr vairs nereibst
deg smadzenēs „atstumts un atraidīts”
un tā varbūt pat labāk
raugoties spoguļa atspulgā, dejo tēli
tikai tur nav ne manis un tevis
sen bijis, izbijis, sagriezies putenī
tiltam margās iekāries, vēl brīdi
mirklis vibrē dziļi. dziļi
izmircis un ..cik vilinoši..
upes tumšajās acīs meklējot spēku,
apbrīnojami mērķtiecīgi un viegli
aizplūst un aiziet..

tu atgriezīsies..

12. jan 15:02 2008

.. un varbūt kādreiz
tu atgriezīsies
kad sapratīsi - ikviens no mums,
ir daļa no tavas patiesības..
.. spēsi, ja sirds izjust prieku prot
arī tad, ja neko nevajag
vai tas ubags vai bagātnieks
plaukstas, kas nesvīst, dot
un kā draugu uzlūkot,
- tad tava sirds būs brīva
no aizspriedumiem un nežēlības..
kā mīlestība īsta, kas tevī
vienmēr dzīva..!!

es esmu..

10. jan 21:24 2008

"Es esmu"
ar to pateikts viss
gan tas, kas bijis-
bailes, šaubas un prieks
vilšanās sāpes skaudras
un skumjas, kad gribējās raudāt,
negaidot rītu, projām bēgt
domas, kas brīžiem neļāva elpot
tik ilūzijas ..
- gaistošas, trauslas un nepastāvīgas
lai kas arī notiktu,
pat ja būtu neglābjami slims,
tas nāk par labu,
ja kaut tajā brīdī tā nedomā..
esmu ceļā uz Patiesību
"es esmu" tas manī nemainīgs
Dievs, mīlestība un miers

nakts, lai cik arī tā gara

6. jan 13:07 2008

vakars kad tumst, es neskumstu vairs
nakts, lai cik arī tā gara
izdegs kā svece,
ēnas spilgtumu zaudēs
rīts apskaidrots nāks
vienmēr tā bijis
kā beigas ir jauna sākums
nav svarīgi, labs tas vai slikts
atmiņas aizvedīs vizbuļu takās
un mirkli sirds sāpēs

nesadedzināt tiltus..

5. jan 20:00 2008

gribu jautāt
ne aplinkus ceļus iet
ko nozīmē tev - atrast un zaudēt
ja iznāk kopā būt
nesadedzināt tiltus - kā tas ir ?
ne naida dēļ, aiz ieraduma
..bet kad mirdzums acīs gaist
kur ņemt spēkus ?
izmisums..
labākās zāles - darbs
sevi izlikt līdz visa izsīkumam
domām laiks pietrūkst sevi žēlot
pirksti bezmērķīgi klīst
un rauj ziedus, ko mīlam un nīstam..

Ledus ziedi

5. jan 19:59 2008

elpo ziemīgā rūts, aužot rakstus
no senām dienām
zeme un visums ko piedzīvojusi
pie mums nāk stāsts
arī tu un es, kā pavediens smalks,
te sākas un beidzas
varbūt liktenis mums tāds
ledus ziedos uzziedēt logos
tik bijīgi un maigi
ka pieskaroties brīnums gaist
un sirds sāk sāpēt
brīnums, ko vārdā nedrīkst nosaukt
uz loga asaras nenosakāmā krāsā
lēni ritot skar domas un dzīvi
uzzied ziedos, bet pamazām sadrupina
mūsu ierastas dzīves ritmu
..no tā mums abiem bail

skaistākās gleznas

31. dec. 2007 22:37

gaidot pavasari
saules staros raisās tauriņam spārni
plāni, caurspīdīgi kā dienas gaisma
varavīksnes krāsās
tie apsedz mani un silti bezgala
pār vakardienu un bezdibeņiem baisiem
mīlestības spēks pāri ceļ
trausli uz spārniem nes
sapni par laimi
kad asinis plaukst ziedos naktīs
uz pleciem rokas liec
lūpas garšo kā apelsīns
uz tavas ādas. velkot lokus
uzzīmēt steidz skaistākās gleznas
sakarsēts prāts .. 

no sirds uz sirdi

31. dec. 2007 21:34

.. apstāties mirkli.. klusēt
no sirds uz sirdi iet
kas slēpjas aiz dzīves jēgas?
kā zvaigzne, ja sadegot mainīties spēj
vējam pieskaroties
jā, reizēm sāp,
patiesība.
bet vēl vairāk sāp meli
tiem nepārkāpt,
un neaizlaist vējā
iecērtas sejā pliķis
ko svešinieks cērt vai iereibis skuķis
ja pieej tuvāk un lūkojies sejā
liekas, ka pazīsti
bet iepazīstot, liekas, ka nē..

redzu, māsa klusējot kreklus auž

30. dec. 2007 19:32

redzu, māsa klusējot kreklus auž
nātru sula pa pirkstiem, plaukstām, uz rokām
tek netīri brūna, dzeldama
bet viņa auž, mēmi sakniebjot lūpas
ne vaids neizskan, kaut arī sāp
tik žiglāk kustas rokas
laika nav daudz
mīļotie brāļi cieš,
kļūstot par gulbjiem baltiem
man grūti saprast
kad saki, vīlusies esmu, spēka nepietiek
lūzt tilti, balsti un kas no dzīves
acis tukšumā maldās,
un lai es,
nemainīgs kā akā ūdens kļūtu
strauts, kura asinīs nemiers ierakstīts
..
Mīlestība grūtības pārvar

piedzims kad saprāts augstāks

29. dec. 2007 20:29

tas bija, kad viss apstājās
ziedi pārstāja elpot, zāle augt
upes tecēt uz jūru
sirds pārstāja jautāt
klusums un tumsa saplūda kopā
valodu mozaīkā vārdi kā ķeburi šķita
cilvēki nerunāja viens ar otru
sveši kļuva un kad klājās grūti,
mira izmisumā,
pat zvaigznes pie debesīm dzisa,
mēness salts
nespēja mainīt cilvēku prātus
sastinga asaras skropstās
loga rūtī leduspuķes gaisa
salds nebija salds,
aukstums nesaldēja,
varavīksnē krāsa viena, ne septiņas,
gaidīja visi
piedzims kad saprāts augstāks
gaidīja un neticēja,
ka nāks kāds un mainīs mūs
kad nebūs mantām tik liela vara
kad garīgums novērtēts kļūs..

kaut kas ir zudis uz mūžīgiem laikiem

28. dec. 2007 22:23

liesmas un uguns
neapdzēš
karstākās ogles, kā no izvirduma
plaukstās ņemu un nededzina
saudzē liktenis mani
no posta un aizmirstības
drupinu un kaisu kā apses lapas
nesaudzīgi
paķer vējš tās un tālumā nes
rakstu zīmes tīklots raksts
kaut kas ir zudis uz mūžīgiem laikiem
nostaļģija pēc jūras puses
saulrietu un bērnības zemes..

Apburta loka skavās

26. dec. 2007 17:22

tava klusēšana kā slogs
neļauj asniem dīgt
sulīgi dzeltenās pieneņu pļavās
iesviests bedrē, nu mācos,
sevī apspiest vēlēšanos kaukt
sanāk ne vienmēr, izmisis raujos
apburtā loka skavām vaļā
tauriņa spārnus
mēness stari bālie silda
tik nesavienojamas mūsu ilgas
glāsti, saulē no zieda uz ziedu
just vēja plūsmu uz spārniem
Laimei pretī traukt
no apnicīgas krustvārdu mīklas
dzēst vārdus, kas lieki
prāts neatļauj
kā maldu pavedienos
pasaule slēgta
liekas, viss jau izlemts
arī bez manis
tikt no vientulības tīkliem laukā
nesanāk, pavedieni stipri..

..ir jautājumu simtiem

26. dec. 2007 13:52

lai domas
redzēt un sajust mākoņu vieglumu ļauj
ja pašreiz dzīvē grūti
lai atziņas, ka ne vienmēr viss pareizi notiek
arī kādreiz šokolāde rūgta
viss mainās,
kur vakar upe strauja pie kājām kļāvās
un debesis pretim skrēja
ir jautājumu simtiem
bet atbildes nevienas..

Vai noticēsi?

25. dec. 2007 01:56

.. ir labi, ja var
tā klusu
vienkārši blakus pasēdēt
izmērīt nevajag, cik pacietības
ir Laikam un Visumam
tik ja saproti
uzticēties vari, arī pati sev
iedomu varā lai ir tās dienas
ko atvēlam sapņiem
un atcerēties
vēl vienmēr ir laiks
doties ceļā, ko ejam uz Laimi
ja jūti, tāds ir aicinājums..
..
kā lai pasaku, lai saprastu,
ko nozīmē man
ja teikšu - vējā piepūstu buru
un brīvības alkas
- vai noticēsi..?

Liesmas stars egles zarā

24. dec. 2007 21:21

no pasaules tumsības varas
no domas smagas
glābs liesmas stars egles zarā
sveiciens, pie tevis kas trauc
sadevušies rokās
klusēsim , izsakot visu
kas krājies tumšajos vakaros
sirds stūrīšos aiz atslēgām slēgtām
viens skūpsts kausēs ledu
kas tur gadiem
kā vēja skaņas skursteņa mutē
grauž un lauž pa gabaliņam
no mūsu vērtīgās dzīves..
..kā būtu, ja mēs divi
saplūstu vienā, metot prom šaubas
un dotos ceļā
kam gala pieturas nav..

Lai paņem tevi aiz rokas

24. dec. 2007 20:28

lai draugi ir blakus
un tad, kad tu lūdz
paņem tevi aiz rokas un ved dārzā
kur skaistākie ziedi
tie, kas dzīvi
neaizsargāties bruņām, justies brīvi
ļauties saules siltajiem glāstiem
un gaidīt pavasari
draudzību īstu, kas pumpurā
aizmirst liek vakardienu
doties, kur sirds balss sauc
ne vienmēr prātam var uzticēties
ne vienmēr tas zina
kurā pasaules malā
ir tas vienīgais draugs..

es pateicos ikvienam, kas manā dzīvē ar svētību nāk.

24. dec. 2007 18:45

kad kā bērns
atvērtām acīm pasaulē veries
mīlot , ticot un gaidot
arī pasaule panāk pretī
atverot plaši brīnumu vārtus
un it viss iespējams ir
gan griezi silā dzirdēt
kā kārumu melnas upeņu ogas
sajust uz mēles izkūstam
viss ir tik īsts un atliek jautāt
tas nāk pie manis, ja to es saucu
un savādāk
man vakarā saules riets
es pateicos
ikvienam, kas manā dzīvē ar svētību nāk..

Ieklausies klusumā - ko vēlas sirds

24. dec. 2007 16:32

ieklausies klusumā - ko vēlas sirds
vai tā mīlēt grib vai nespēkā apstāties
vai tā gatava satraukta būt
celties, naktīs negulēt
un reizēm nespēkā atzīties
just, kā augumam viegli drebuļi
zosāda uzmetas
un karstuma viļņi
ja atzīsties, ka spēj izturēt
vari mesties ar neprāta degsmi
ar kaislības vēju pasauli piedziedāt
un vakarā klusi rokās aizmigt
ne prasot, vai spēks ir atlicis
un tā katru dienu
vīnogu ķekarus sulīgus grozā likt
saules un mīlestības apstarotus
kā krustvārdu mīkla ir dzīvei
kuru jāatmin....

Saulē no rīta lūkoties..

23. dec. 2007 22:05

kad liekas, viss ir zudis
kad liekas, viss kaut kur tālumā
aizver acis un ļaujies maigumam
ļaujies sapņu ceļam, kas kopā savedīs
rasotā pļavā , pie Staburaga
ūdensrožu virtenēs
kā avotā, lai sārti vaigi
aizmirst vēlos, kas vakar bija
basām kājām pa liedagu skriet
un just, kā aizmiedz tu manās skavās
plaukstas piespiedusi vaigam
un elpo klusi
kā pār upi pārbridusi
saulē no rīta lūkoties..

Sapnis, kas piepildīsies

23. dec. 2007 22:04

es atradu veidu, kā aiziet
iegrimt avota čalās un degt zvaigznēs tālās
es sapratu - tavās acīs ielūkoties
ir bīstami, var apmaldīties
neatrast ceļu uz mājām
sniegs kad uzsnigs kupenām baltām
tā būs mūsu sapņu gulta
smaržos pēc narcisēm un satraukuma
tu rokās man kļausies
reibdama no tuvuma
ko lasījām zvaigznēs uz ceļa..

Tā diena, kas būs..

23. dec. 2007 22:02 

no rīta kad modīsies
miegainus tiltus staigās mākoņu putni
ezera malā garlaikosies

smaidi, ko nesastapa vakardiena
noraso logs no domas smaguma
bet kas viegla, priecīga
izlej laimes un iededz sveces
ir viena, vienīga
pati laimīgākā, mirdzoša klusumā
sirds kuru lūdz
tā diena , kas vēl būs..

Lai kā būtu bijis..

21. dec. 2007 22:40

Lai kā būtu bijis
ko liktenis lems, ar pateicību
ne ar gruzdošu dusmu kārtu
vakar sapņojām par krizantēmām
rasainu sirdi šodien bridām
debesis putni grieza šķēlēs
cik smagi, cik nepareizi
akmenī cirtās vārdi
kāpēc ? Kāpēc..
nepalīdz domas par mums un sirds sāp
krūtīs nesu neizjustas laimes sajūtu
tavu vārdu un kā viss
aiziet un izgaist kā migla
mikli augumam tādā drēgnā laikā
kad zvaigznes degdamas krīt..

Vakara krēslas stāsti

vakars nemieram manam nepazīstams likās
taciņa skrēja aizelsusies man pretī
tu savādnieks esi, vēl nesaprotams
durstīgā egle zaļā, kad tai pieliecos, čukst
un vēl tik zaļš, vēl zaļš
tiki tak, tavi rotājumi iekšā
bet,
ja nesīsi mājā,
posīšos svētkos greznumu lietās
un tu, kā ir ar tevi..?
- tu jau zini, ar mani ir labi
senas dziesmas ņems mani pie rokas
skaņas viļņi nopļaus kā zāli
aizvēris acis, sirdij drebot
došos ciemos pie jaukās fejas
kur robežas trauslas un
gaismas papilnam..
18. dec. 2007 23:49

Ugunīgi izspūrusi un traka

 ugunīgi izspūrusi un traka
tu mani lādi un kaunini
bet vakar
kad ķiršiem sula
krāsoja sārtas lūpas
tecēdama pa kaklu uz krūtīm
tu nedzirdēji
negribēji dzirdēt prātīgus vārdus
izslāpusi pēc baudas
nevaldāmi kaislē tvīkstoša
kā tuksneša upe
iegrauzies klintīs
viļņi sitās samirkušo kauliņu rievās
pirmatnēja daba..izdzīvošana
un es samulsis skatos
neteikdams ne vārda..

17. dec. 2007 23:51

Bremzes netur

17. dec. 2007 23:30

ejot ielās, kaut dažus soļus
meklēju , pārvarot
ierasto nejēdzīgo laika atsperes ritumu
likvidējot bremzes
tikai dažus metrus
no mājas
pārraktas ielas un dubļi
kājas stieg
krīt zābaki nost un kailas pēdas
izjūt zemes īstumu
nekas no balta sniega
tas atgādina manu dzīvi
bēgot no vientulības un no sevis
dzēst no sirds, izraut un aizmest
noplēst sev kārtas
izģērbties kailam līdz kļūstu akls
neredzot, nejūtot vājprātu apkārt
un no pērkamas pasaules bēgot
skaistumam it kā raugu liekot
iemarinētas jūtas
ne, ja nekā nevajag
bedrēs krītu bez mitas un dzīvības
lādot sevi un smalkjūtību
kaisot pelavas vējā, lai sūrst
mana ikdienišķa, negribēta
un nemīlēta
dzīve - kā nu kurš prot
aizbēgt, lai nebūtu jāatskatās..

Katra diena

katra diena
ritms, ko laižam caur nerviem
prieka, nejēdzības un vientulības sāpēm
kurā ielas malā
es ceru sastapt to
kas mani paglābs no sevis
kurot un dedzinot sārtu uz ādas
kaisle lai pārņem varā
un kur ir tās durvis
uz kurām rakstīts"Laime"
ja es savā sirdī to neatrodu
lai kurā pasaules malā ceriņi zied
tie nedarbojas
ja es sirdi esmu sadedzinājis
klaudzinot un aplaužot nagus
līdz kā noskumis suns velkos prom
sadziedēt vātis un liekoties jautrs
citiem nav jāredz
ka māku es raudāt, asarās mirkt
.. ak tā.. priecīgus svētkus..

17. dec. 2007 20:36 

Vienvirziena ielas

nepierodi..
vienvirziena ielas,
roze aizsargājas un nav dienas
domas kad balansēt liek,
uz svītras starp jā un nē

ko gaidīt,
ja zināms it viss
skumstu es, ne tu pēc manis
margrietiņas mānās
tu klusē un man sāp..

9. dec. 2007 23:15 
 

Vai gaidīsim pavasari

protams, vari tu smieties,
ziediem greznoties,
brist kaila pa upi,
margrietiņu vainagu galvā
redzot vien atspulga starus
..stāvēju krastā
skatoties garām,
klusējām ,
aizslīd un tukšums krājas.
pie krūtīm
mazi putnēni snauž
..ne tev manis, ne man tevis..
kas būtu mīla bez sāpēm,
pa straumi lauzti peld ievu zari
jautājot - vai gaidīsim
pasaku vai jaunu pavasari..

- no pūralādes -
20.06.2007

Esības avots

mani samīs..
divi zirgi auļo pa krūtīm
zem pakaviem smiltis
dūmaka krīt
trešajam pakavs uz sejas
laimīgais brīdis..
un rīt
dziesmas dziedās cits
mākoņi debesīs atgādina baltus pāvus
smilkst suņi tālumā..
te tuvu ir tikai esības avots
padzert kur varu, pat ja ne slāpst
grimt tik dziļi, cik gribu
un paslēpties, ja par stipru
malks īstenības..

- no pūra lādes -
20.06.2007

Tā meitene draiskā

asi tev nadziņi, ļoti asi
maigi velk līnijas sārtas
uz manas ādas,
kā pārbaudot
cik augsts sāpju slieksnis,
ko spēju izturēt..
..un vizbules zilas
raud asaras klusi, lai neredz,
tā meitene draiskā, pupā uzkāpusi
pa zariem tiecoties augšup..

Nav vērts

Nav vērts..
nav vērts, tu izmisusi saki,
nav vērts, man tevi jāaizmirst..
kā taurenis,
kas nolaidies uz zieda auksta
vēl aizmetnī,
vēl pumpurā,kas novakarā sarkst,
mirst doma, nespējusi piedzimt..

Mīlestībai

Aiziešu un salikšu rokas
Lūgsnā pie tava krusta
Ne es, es negribēju
Par tavu bendi tapt

Tu jūti, cik ļoti man sāp
Kad redzu bez asinīm bālu
Tavu mirstošo, izvārgušo
Un nolemto ķermeni vīstam

Bet es ticu – tu atdzimsi
Ticēt – ir vienīgais, uz ko ceru
Sazaļos zaļais mauriņš
Un tu pret debesīm kāpsi

Vēstule

Meitēn, kā iet, vai nepietiks klaiņot,
tumšās ielās, kur rūķi skumīgi snauž
apjukuši dienas beigās,
domīgi skatās,
kā tramvajs miegains
skrapstot pa sliedēm brauc
dod roku, iziesim ielās
kur mājām tik spocīgi stāvi
mājām, kuru numurus neatrast
smiesim un nebēdāsim
par jūtām ne vārda, dzersim tēju
lētos krogos, un kādu deju
...
man.. nu tu jau zini
kā iet tiem, kas pa mākoņiem staigā
.. gaidu mājās ļoti, ļoti
asaras lietus sen izraudās

Pretrunu plosīts es pasaulē eju

Šaubas un laime
nespēks un prieks
kā tas spēj sadzīvot vienā būtnē
ka traucē tai izpausties
pretrunu plosīts es pasaulē eju
kaut drusciņu laimes meklējot sev
bet bija liktenim jāpaļaujas
ne jāžēlojas
varētu domāt, pats sevi nolēmis esmu
un nomirt nekad nav par vēlu
tikai, gribas varavīksni vēl redzēt
klusumu no rokām tev dzert
just, kā elpa, silta un viegla
no tavām sārtām lūpam vienmērīgi plūst
un, lai kur mēs būtu
mīlestība panāk un atrod

Vai pienāks rīts

Prom ceļu baltu aizsteidzas laiks
ne aizkavēt, apturēt to
par zudušu vakardienu
dzied balādes bards
raud vijole klusi
un mīlestība
kā taurenis spilgtākās krāsās
ir apdzisusi
uz rudens pusi, raujot lapas no kokiem
cerības
devušās pēdējiem putniem līdz
un domā, vai pienāks tāds rīts
kad glāsti uz spilvena dusēs
lai ārā ziema un spelgonis salts
spētu sasildīt
izgaistu grumbas sejā un smaids
liktu uzplaukt ābeles zaram

Tikai četri vārdi

Nevajag daudz
tikai tie četri vārdi
blakus lai būtu
es tevi dzirdu, mīļais
nevajag daudz
lai nejuktu prātā
nejautā, mīļais,
es jūtu
kā asaras slīd pāri taviem vaigiem
krīt zupā dedzinošas lāses
izgraužas un līdz sāpēm
vakars izgaist tumsā

Maniem draugiem

Domas lai nāk pie tevis
kā sniegs tīrs, pārklājot zemi ar segu baltu
labus darbus cilvēki ieraudzīs
ozols, pie mājas, kas aug
stāstīs ļaudīm par tikumu tavu
lievenis, kuram pāri tu kāp
teikdama labus vārdus
ir dzīvs, atcerēsies un grūtā brīdī glābs

Saulrieta pļavas

Debesis, saulrieta ieskautas mainās
pienākot tuvāk zemei
meklējot kāpnes, lai būtu tev tuvāk
jūtu, kā apledo sirds, kā tā sažņaudzas sāpēs
vairs nozīmes nav, cik pavasari
nāks ievziedu smaržām un reibinās mani
vien domas ļauj klejot saulrieta pļavās
tev būšu tik ilgi, cik esi tu manī

Patiks tiem debesis zilas

Par tevi domas,
kā vīnstīgas tiecas zaļot un vīties
zelta būrīti vaļā
nenobīties un ļaut
putnus laižu
brīvi lai lido, kur vēlas
ja liktenis būs labvēlīgs,
ja patiks tiem debesis zilas
es neskumšu,
ne jau es pirmais,
kā zvejnieks pie sasistas siles

Drīz pavasaris

Ir labi
ir labi, tā vienkārši uz ielas
draugu satikt un jokus triekt
līdz ābeles uzzied ziedos baltos
un nevar to liegt
kaut laukā draiskojas putenis
un balta ziema
var just – drīz jau pavasaris

Māla krūze

Ir cilvēki, kas redz tikai sejas,
drēbes glītas lai mugurā būtu
nerūp tiem citu sūrstošas brūces
nedienas sūras
un tas, šodien kā jūties

aizvēru acis un redzēju
kā ceļa malā tu stāvi
pasauli it kā piemirsusi
margrietiņas glaužot pie vaiga
pie kājām māla krūze

likās, tāls ceļš tev ejams
meklēt un atrast to, kas tev dārgs
pacietīgi sargājusi
krūzi ar ūdeni aukstu
lai cienātu tos, kuriem slāps

Bērnības zeme

Kas ļoti skaists ieskanējās
runāji kad par vecotēvu
kā smalka dzija kamolā vijās
man likās, tad pazinu tevi
arī bērnību savu
kuras nav bijis
aiz trejdeviņām zemēm
meklēt es gāju
jā, man nav veicies
un laimes zilo putnu
nesastapu
brīvs tas debesīs skrien
bet basas kājas brien ūdeni siltu
smiltis pēdas glauž
veros es vasaras debesīs gaišās
meklējot Piena ceļu
likās, es pazinu tevi
dzirdot tavu balsi kluso
savus sapņus kad stāsti
ir silti un

Lielceļš balts

Kā lielceļš balts es labprāt būtu
ļaužu kājas ko ejot min
kas pazīst mani, tie zina
verdošs vai salts
es remdens nespēju būt
ejot pretī iznīcībai
sārtā lapā piedzimt es gribu
sidraba treļļos vālodzes dziesmā
un vienmēr būšu tik jauns
cik jauna būs uguns liesma
vai vēja dziesma, ausī kas čukst
jā, es atspīdums tavās acīs

Oda priekam

Neko nedzirdot
pirksti pa taustiņiem slīd
vien balto un melno redzot
uzburt mirkli ar krāsainu dzirksti

vēl neko nesaki
aizturi elpu un klausies
plaukstās sildīt sniegpārslu ļauj
ieklausies – tev arī tā skan, ja ļausies

Gaidu pavasari

Es eju un ieminu pēdas
sērsnas skartajā sirdī
gribu lai aizmirsti bēdas
ļoti gaidu es pavasari

siltie saules stari
izkausēt spēs pērno ledu
dvēselē uzziedēs ziedi
bites sanesīs medu

Domas, ak šīs domas

Domas, ak, šīs domas
to kā vienmēr tik daudz
tās kā vanagi kāri
manu prātu jauc
netaisos būt "pareizs"
vai kā citi to sauc
nervu gali uz āru
lūdzu, "neuzbrauc"
adresāts pašlaik nav sasniedzams

Bez piepūles brīvi

Pārlieku daudz te skaļi
es buros prom
uz trejdeviņiem vējiem
kā viss ir apnicis, apnicis viss
soļi viegli, nesamais smags
domas sapītas, kamolos cilpas
duras sirdī ezis ass
tās zemes, ko meklēju
laikam neatrast
ciparnīcu izgriezis, pulkstenis smej
laikam laikam laika nav
tā tikšķi kā skrotis, kā petardes
trāpa tieši mērķos
ja varētu tā viegli
ar spārniem pret vēju
viegli planēt un justies
brīvi bez piepūles
nejust kamolus, nejust piesaistes punktus
pagurt un atbrīvoties
kā enkurs, kā atsvars atrāvies,
sākt jaunu dzīvi

Paliek baisi vientuļi un labi

Aizmirstām takām
klīst vientuļš nosalis vārds,
nepaklausīgs, tāds spurains
nav saudzējis kāds

pastiepju rokās, vēl augstāk
lido, lido, lai mācās,
nav pavasaris, rudens mānīgs
ne tur ko sargāt

atvērtām acīm
putniem brīviem tiekdamies līdz
uz pirkstu galiem, viegli un gaistoši
manis nav
vai kādreiz te bijis?

tikai vējš savas dūdas spēlē
skursteņa caurajā mutē
reģistri – spalgi, kaislīgi
paliek baisi vientuļi un labi

Nevajag bēgt..

Nevajag bēgt, nevajag
tas ir pašapmāns
atgriezties grūtāk
negribu es, negribu!
negribu, lai tev sāp
jūti?
lietus lāse
pār vaigu kas slīd
sāļš? jā gan
gribu seju tavu pie krūtīm pieglaust
kā bērnu,
pasargāt, kad lietus līst,
zini, es mīlu
man svarīga esi, draugs
tikai klusu, neteikt to skaļos vārdos
es skaļu vārdu bīstos

Sirds, ak sirds

Sirds, ak, sirds
tu mani tik laimīgu, nelaimīgu dari
kad liels jūtos, iemāci pazemību
lai spētu citus, ne tikai sevi dzirdēt
neļauj skumjās man grimt
lai prieku varu draugos un pasaulē rast
māci man saprast –
lielu sapni ja piepildīt gribas
to nevar sasniegt viens

Bet es saprotu.

Bet es saprotu
saprotu, kur tas rodas
ja īsti gribi laimīgs būt
nākas sevi atrast tādās vietās,
kur citiem tevi meklēt
pat prātā neienāk
un kur lai prieku rod,
ja to vispirms nemeklē sevī

Lai garīgums bagāts

Mums,
kas ne tik turīgi dzīvojam, liekas
garīgums un bagāts – nesavienot šīs lietas
no bērnības mācīja mūs –
bagātie nabagos apzog
tikai –
esmu dzīvē saticis
cilvēkus, kam dvēsele
trausla, trausla, taureņu vieglums
kaut arī nauda tiem
nav nolaupīta
neveras sirdis un acis ciet,
ja kāds palīdzību lūdz
un mainījās domas
slikti – ja slimības, trūkums, garīga nabadzība
bet tas nav grēks – ja bagātība
man šķiet – ja cilvēkam talants dots,
labi, ka tas arī tiek atalgots
un bagāta ir arī mana sirds,
deg vēlme dot, kam to vajag
un es klauvēju nenoguris
klauvēju pie durvīm, kur to lūdz

Viegli, tik viegli ir šodien..

Viegli, tik viegli ir šodien
dzirdot balsi, ļauj kas dzīvot, dejojot valsi,
kad pēdas ir ne pie grīdas
akordi, skaņas
pirksti viegli taustiņus skar
kā paveicies man
satikt šai pasaulē tevi – to nezinu
bet pieļauju, tā augstāka vara
kas vada mūs
viegli, viegli skaņas manī trīs
nepazīts vieglums,
kas būs rīt, mani neuztrauc,
zinu, šodiena mani priecīgu dara

Tu vari neteikt..

Tu vari neteikt
es tāpat jūtu un redzu
sienas, aiz kurām paslēpt centies
ilūzijas, sāpes, saules starus
arī no manis
elpā, pusvārdos
rasotā logā, kas raud
es tās sajūtu
gribu pasargāt
no skarbā vēja un vakarā vēlā
būt klāt...

mana sirds vēl tic un cer..

Smaids, ko sev veltu
maize, uz galda ko likt
sāpes, ja arī tādas būtu
vēl debesīs nesāk snigt

maigums izčaukst birušās lapās
rūgtums kā inde asinīs krājas
nedzīvās dzīslās, vēl vietām zaļās
nosalusi – vienā naktī pasaule mainās

īstu , ne maitātu bez gala
dzīvi gribas,
man sirds vēl tic un cer
paradīzi atrast vēl uz zemes
ne pakārtam tilta margās
kad stiklains skats
ar smaidu sejā
smaids, ko veltu sev

Vai varu sev to liegt..

Es biju tik tuvu
domāju – garām aiziet nesanāks
bet nāve stāvēja blakus
pie atvērta loga, piektajā stāvā
labāk beigtam, ja klusēt
pelēkas debesis izbrist
brīžiem liekas – pietiek
neticība tik liela
asarās savu augumu pret akmeņiem triekt
un neskumt, ja sapņi – tik lieli
tiem lieliem ir jābūt
mirst, nespējot dzīvot
vai varu sev to liegt
ja nespēju vienaldzīgi noraudzīties
kā mīlestība
pa ielām klīst,
un sirdi manu nevar piepildīt