Aizmirstām takām
klīst vientuļš nosalis vārds,
nepaklausīgs, tāds spurains
nav saudzējis kāds
pastiepju rokās, vēl augstāk
lido, lido, lai mācās,
nav pavasaris, rudens mānīgs
ne tur ko sargāt
atvērtām acīm
putniem brīviem tiekdamies līdz
uz pirkstu galiem, viegli un gaistoši
manis nav
vai kādreiz te bijis?
tikai vējš savas dūdas spēlē
skursteņa caurajā mutē
reģistri – spalgi, kaislīgi
paliek baisi vientuļi un labi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru