tik dedzinošas asaras, ka sūrst

16. mar 02:14 2008

pār pleciem kā skudras
klīst, bez apstājas
sabirst un brūcēs krājas
tavās kailajās rokās
tik dedzinošas asaras, ka sūrst
lūzt,
kā pret klintīm triekto kuģu masti
ne tagad, jau vakar,
pirms sākās
nepieredzētas,
pasaulei ejot bojā, katastrofas
izdzīvot, kā lāstu uzkraut uz pleciem
zem trūdu gruvešiem nosmakt
ne palīgā saukt
vējš laupītājs aurodams klaigā
man sametas bail
par tām rokām, kas lūdz
bet nesagaida,
tikai nievas
izsmiekla dubļus mestus sejā
līdz pakrīt
tā vraks vēl ilgi šūpojas viļņos krastā
nevajadzīgs, nesagaidīts
līdz ūdens to klāj..