Smaids, ko sev veltu
maize, uz galda ko likt
sāpes, ja arī tādas būtu
vēl debesīs nesāk snigt
maigums izčaukst birušās lapās
rūgtums kā inde asinīs krājas
nedzīvās dzīslās, vēl vietām zaļās
nosalusi – vienā naktī pasaule mainās
īstu , ne maitātu bez gala
dzīvi gribas,
man sirds vēl tic un cer
paradīzi atrast vēl uz zemes
ne pakārtam tilta margās
kad stiklains skats
ar smaidu sejā
smaids, ko veltu sev
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru