Apburta loka skavās

26. dec. 2007 17:22

tava klusēšana kā slogs
neļauj asniem dīgt
sulīgi dzeltenās pieneņu pļavās
iesviests bedrē, nu mācos,
sevī apspiest vēlēšanos kaukt
sanāk ne vienmēr, izmisis raujos
apburtā loka skavām vaļā
tauriņa spārnus
mēness stari bālie silda
tik nesavienojamas mūsu ilgas
glāsti, saulē no zieda uz ziedu
just vēja plūsmu uz spārniem
Laimei pretī traukt
no apnicīgas krustvārdu mīklas
dzēst vārdus, kas lieki
prāts neatļauj
kā maldu pavedienos
pasaule slēgta
liekas, viss jau izlemts
arī bez manis
tikt no vientulības tīkliem laukā
nesanāk, pavedieni stipri..