Prom ceļu baltu aizsteidzas laiks
ne aizkavēt, apturēt to
par zudušu vakardienu
dzied balādes bards
raud vijole klusi
un mīlestība
kā taurenis spilgtākās krāsās
ir apdzisusi
uz rudens pusi, raujot lapas no kokiem
cerības
devušās pēdējiem putniem līdz
un domā, vai pienāks tāds rīts
kad glāsti uz spilvena dusēs
lai ārā ziema un spelgonis salts
spētu sasildīt
izgaistu grumbas sejā un smaids
liktu uzplaukt ābeles zaram
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru