kā zvērs viņš mežā ilgi tramdīts
kur mieru rast, kur neatrast
ja skumjas,
liedz tam meklēt patvērumu,
kur ilgus gadus nesaprasts
ir klejojis pa aizmirstības pļavām
bet ilgojies pēc siltām mājām
kur viņu uzklausītu kāds
un mīlestību, kas no jauna dzimst
tam nenosargāt
kā kokiem lapas rudenī
kad vējš tā zarus, garām skrienot, plēš
un svecei liesmu trīsošu
ja plaukstās nesargātu – dzēš..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru