Kad saulrieti vakarā sarkst un gaist,
Kad tumsa skarot dedzina ādu
Jau mulstot izsapņots bija ik vārds,
Kad teici – negaidu, negaidu vairs
Tu teici –vārdi tavi kā lāstekas zilas,
Tik sūri rūgtas, ka asinis stingst
Un birst pa lapai vainadziņi,
Tā sirdspuksts sit, ka ausīs džinkst.
Kad ēnas pa takām projām zogas,
Nevēlos skumt, bet kur tās rodas,
Kad teici - negaidu, negaidu vairs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru