es redzēju zēnu,
viņš bija visai neparasts,
citi skrēja uz dejām, gāja mēnesnīcā,
viņš audzēja stādu.
par viņu smēja -dīvainis, nesaprasts,
bet tas klusēja,
ar smaidu, ar krūzi rokā,
stādu lēja, kas nu jau par puķi,
viņa gādībā kuplot spēja..
nežēlojot no sevis nekā,
mīlot, nevis sevi upurējot,
..un brīdī, kad puisis aizmidzis bija,
Tā uzziedēja!! tik krāšni tās ziedi,
un reibinošs aromāts..
brīnums, kas spēja noburt ikvienu,
raisījās pumpuri lēnām kā sarkstot,
par savu pārdrošību..
izbrīns visapkārt un klusums tik dziļš,
sirdspukstu atbalss simfonija,
vairs mierā nevarēs dzīvot tie,
kas to kaut mirkli ieraudzīja..
....
bet viņš..zēns miegā klusi,
ar puķi sarunājās..
zināja viņš,
viņa lolotā puķe raudzījās,
uz visiem samulsusi.
bet viņš par to sapņot nepārstās,
kaut arī ziedos to vienīgais neredzēja,
..viņi modās dažādos laikos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru