ne vienmēr
lietus skumjās mirkst
tā lāses attīra,
dvēseles spogulis ieplīst
šķautnēs dimanta zvaigznes mirdz
tīrs no sāpēm un bailēm
kad viss zaudēts vai gūts
virs bezdibeņa kad solis viens
prasi sev - vai tas grūts..
kā parādos visu mūžu
un neuzzināsi
vai pietika drosmes
ja nesper to vienīgo soli
dzīve melos..bez sirdsapziņas
un drīz tāda jau pašam riebjas,
kā putekļiem klāta glezna pie sienas
dārga(it kā), ko izmest grūti
bet tai pašā laikā -
kam tad to vajag..? mjā..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru