soļi, soļi, soļi..
monotoni, tāpat vien
zinu, tie neved nekur tālu
eju, lai neapstātu nekur
ir kritusi biezā miglā
manas pieturas galapunkts
durvis uz vakardienu
ir vērušās ciet
šodien vietas es neatrodu
un rīt..nav ticības skriet
caurvējš ar kliedzošiem soļiem
klusumā dārdēdams nāk
man gribas tam dūri triekt sejā
un atprasīt nozagtos vārdus
atrast kaut nedaudz miera
lai dzīvotu savādāk..
tik naida un dusmu šķembas
sodrējiem pārklātā pasaulē sviež
mazas kroplības,nedaudz neģēlības
kā vaska lelli uz iesmiem griež
to visu man sakot ar smaidu
ar smaidu,kaut acis naidu kur
it kā nevainīgu joku
bet sirdī ļaunu lāstu bur
.........
vai man tas jāaptur?
vai arī iet un neapstāties
lai vai kur..soļi klusi
tur, kur ne ko gaida
bet arī ne tur..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru