laikam jau dzīvoju
gribu visu izjust līdz mielēm
saule silda,bet es degu liesmās
paliekot sauss izdedzis koks
kad elpoju, bet brīžam vairs ne
reiz cerot pumpurus dzīt
un atkal par jaunu liesmās..
tā ir skumja dziesma
kas sirdi kā dzelkšņiem dur
asiem pīķiem,lāsēm asaru klātiem
ar šiem stāstiem baidos brīžos
kad viens jūku prātā, sabaidīt..
kādu, kas tik ļoti man tic..
ak..ja es spētu izstāstīt
visu ko jūtu,bet..
vārdi kā nedzīvas rāvotas peļķes
naktī klātas smalkiem ledus vižņiem,
mirdzošiem..bet tik aukstiem un asiem
savaino ne tikai pēdas..bet rētas
paliek uz mūžu asiņojot..
un tāpēc pašlaik es vairos
no visa un visiem..
tā ir mana
ar svecēm melnām un ēnām..
depresija..
piedod..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru