viena lietus lāse
sajuka prātā
pret debesīm skrēja
tur to nepieņēma..
maldījās, vaidēja klusi
līdz piekususi
apdzisa, nočūkstēja..
vējš par to vēl ilgi smēja
neprātīgā..ko likteni izaicini
dzīvo kā visi.
...
bet nē..atkal tā skrēja
neprasot..degot līksmē
liktenim spītējot
zaigoja varavīksnē..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru